Bonasjē dziesma

Es domāju, ka gudrība,
Nav noslēpjama lieta,
Un arī tas, ka katram mums,
Uz zemes sava vieta.
Tu, cilvēk, domā,
Ka nav vērts,
Vairs gaisa pilis būvēt,
Tu pieticīgu dzīvi velc,
Un lētu vīnu brūvē.
Ik diena pil, un mēneši,
Un gadu peļķes krājas,
Bet pēkšņi tava zvaigzne lec,
Un iekrīt tavās mājās.
O, kardināl, o, kardināl,
Tu esi mana saule,
Un austrumi jau sārtojas,
Pār ienaidnieku kauliem.
Un tāda jauna gaisma līst,
Pār līdz šim tumšām acīm,
Man pēkšņi ļoti vajaga,
Sev labus vārdus sacīt.
Tu, cilvēk, tagad sapratis,
Ka viens to lauku near,
Ka visa tava nācija,
Bez tevis iztikt nevar.
Tu esi smilšu graudiņš sīks,
Ko ūdens parauj tekot,
Uz dziļumiem, uz plašumiem,
Tev būs tai straumei sekot.