Nakts parāde

Pār purvu, no kura bēg cilvēks,
Kur reti tik iemaldās vilks -
Šai naktī liels putenis griežas,
Un diezin cik ilgi tas ilgs.
Un vēju un negaisu gari,
Svilpj, gaudo, un gaudo pat sniegs,
Un griežas pa gaisiem un zemi,
Ko skāvuši bailes un miegs.
Un putenī baisīgā šajā,
Kas, liekas, no aizlaikiem vird,
Dzird dvašas no elsošām krūtīm,
Un komandas saucienus dzird.
Pēc pulka nāk pulks. Vai no zemes,
Jeb mākoņiem ārā tie nirst?
Vējš gaudo tiem tukšajās acīs,
Un svelpjošs sniegs viņās birst.
Kurp doties šai vilkaču naktī,
Kad bailēs ir paslēpies viss,
Ar granātām, ložmetiem, flintēm,
Grib karaspēks drausmīgais šis?
Un priekšgalā viņam uz zirga,
Ir redzams kāds Pulkvedis jauns,
Tam asiņains pierē glūn caurums,
Kur šāviens to trāpījis ļauns.
Un adjutantu viņš atsauc,
Un pačukst pie auss viņam: “Eit’
Un raugiet, vai astoņi pulki,
Pēc pavēles atrodas šeit. ”
Un adjutants aizdrāž uz zirga,
Pa klajumu, viesuls kur vaid,
Un atgriezies atpakaļ saka:
“Tie, Pulkvedi, še ir un gaid’. ”
Māj Pulkvedis lēni ar roku,
Un visi tad tālāki šļūd,
Ar granātām, ložmetiem, flintēm,
Tie sniegā un negaisā zūd.
Kā sniegi tiek aizpūsti klajā,
Un redzami nava nekur,
Kas ir gan šis vadon’s, kas naktī,
Un putenī parādi tur?
Pār purvu, no kura bēg cilvēks,
Kur reti tik iemaldās vilks -
Šai naktī liels putenis griežas,
Un diezin cik ilgi tas ilgs.
Tas dvēseļu putenis gaisā,
Kad Ziemsvētki ceļas viņš tad,
Pār Latviju gaudo un griežas,
Un nenobeigs gaudot nekad.