Siluets

Tavs siluets ir neizgaistošs, dzidri košs,
Apburošs atmiņās, kā saules lēkts - spožs,
Kas reizē sods, kā nolemtības lāsts,
Kad jāplūst klusumam,
Tik iekšā neklusē tavs vārds,
Katrs glāsts, katrs pieskāriens un skūpsts,
Sen pieder pagātnei,
Ko aizvien kā šodien jūtu,
Stipri, un zinu, to neaptvertu visi,
Kad teiktu - man nozīmēji visu.
Es negribu šeit dramatizēt, jo esmu patiess,
Mēs slīgstam viens otram garām, jūtu kā Tu skaties,
Un tavs skatiens ir vēss bez dzirgsts, bet mana sirds sirgst,
Kas to spētu notušēt? Runā, ka laika pirksts,
Ne jau pirksts, bet gan sajūta, ka spēj mīlēt,
No jauna - tikai tā aizdzen salnas,
Es vēlos būt brīvs, es vēlos kaut spētu just,
Lai tavs siluets varētu no dzīlēm zust,
Pēc tā tiecos, es sliecos, bet reizē sev to liedzu,
Jo pie pieķeru sevi domās, un esmu tas, kas vienmēr domā,
Vienmēr domāju, kāda nozīme šīm lomām,
Kas kā neizturēta laika pārbaude attiecību skolai,
Varavīksne omai pēc lietus,
Minos mūsu smieklus,
Un man ir jāpiedod,
Jo sirdsbalss man liek to,
Varavīksne omai pēc lietus,
Minos mūsu smieklus,
Un man ir jāpiedod,
Jo sirdsbalss man liek to.