Puķīte mana

Nejautā man to ko nezinu,
To, ko nevaru atbildēt sev.
Ir tik daudz labu cilvēku līdzās,
Bet es tā kā pieburta tev.
Kaisu zibeņus, akmeņus metu,
Dārzā tavā, kur liepas zied.
Dusmas un īgnumu gaidu no tevis.
Bet tu pretī man smaidi arvien.
Puķīte mana - roze ar ērkšķiem,
Tu man saki un cieši sev kļauj.
Tu tik viens uz pasaules visas,
Kas man īstai būt ļauj.
Kad nav tevis ar mani līdzās,
Putni mani brīvībā sauc.
Bet es jūtu to, ka bez tevis,
Man šīs brīves liekas par daudz.
Baidos viena svešumos doties,
Kur ir vieglākas dzīves krasts.
Jo tik viegli ir apmaldīties,
Ceļu pie tevis vairs neatrast.
Puķīte mana - roze ar ērkšķiem,
Kas man teiks un cieši sev kļaus.
Tu tik viens uz pasaules visas,
Kas man īstai būt ļauj.
Lai tik nosmīn liekuļi, skauģi.
Man vienalga kāds tiem ir prāts.
Jo es zinu tik taisnību vienu,
To, ka esi no laimes man dots.
Tāpēc lūdzu vairāk nejautā,
Kāpēc tevi mīlu arvien.
Jo nudien uz pasaules visas,
Mani nesaprot tādu neviens.
Puķīte mana - roze ar ērkšķiem,
Tu man saki un cieši sev kļauj.
Tu tik viens uz pasaules visas,
Kas man īstai būt ļauj.