Cik pasaulē māmiņas skaistas ir daudzas,
Ar sirsnīgu skatienu, saulainu smaidu,
Par skaistāko savējo katrs mēs saucam,
Kas ceļā mūs pavada, mājās mūs gaida.
Cik reti mēs māmiņām dāvājam ziedus,
Cik bieži mēs māmiņām nodarām gauži,
Bet māmiņas labās it visu prot piedot,
Vien sirmāks kāds pavediens aužas.
To maigumu jūtot, ko bērnībā guvām,
Mēs lielāki augsim un gudrāki kļūsim,
Vien nebēdā, māmiņ, ka vecums nāk tuvāk,
Tu mūžam man pati visskaistākā būsi.
Paldies Tev māt, par tavām dziesmām,
Par vārdiem mīļajiem, ko teici man,
Gan rīta ausmā, gan vakara rietā,
Tie šodien vēl sirdī man skan.
Tu savu pavardu tik labi nosargāji,
Ka vēl aizvien tas sprēgājošs un silts,
Un stipri stāv tas mīlestības tilts,
Pār ko tu cēla bēdām pāri gāji.
Nav tava roka piekususi dot,
Un tava sirds nav pārstājusi starot,
Tais rūpēs gaišajās, kas darbus darot,
Ap katru lietu vijas nemanot.
Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu,
Kā seno dienu gaišās stundās, māt.
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Ziemeļnieks.
Visskaistākais ir tas, kas nepārmainās,
Šis brīnums, brīnums tūkstošgadīgais,
Šīs atbalsis no kāda tāla zvana,
Šo seno dziesmu dzidrā skanēšana.
Šis siltums, smaržu pilnais gaiss,
Lai kādus vārdus lūpas sacīt steigtu,
Visskaistākos jau pateicis ir kāds,
Lai sirdis atvērtu, lai svēto stundu sveiktu.
Māmiņa kad agri rītos,
Istabā pie manis nāk,
Saules zaķēni uz grīdas,
Griestos bariem dejot sāk.
Un ikreiz, kad māmuliņa,
Blakus man pa ielu iet,
Ielas abās pusēs rindā,
Košas brīnumpuķes zied.
Kad mēs abi ejam pļavā,
Sidrabaini strauti urdz,
Un no manas kabatiņas,
Putnu bari zilgmē spurdz.
Dinere.
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man šodien uzsmaidīt, tikai tev!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noglāstīt un sasildīt!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi lutināt,
Kā lutini Tu mani ik mīļu brīdi!
Māmiņ, mīļo, māmulīt,
Ļauj man tevi noskūpstīt,
Ļauj man šodien pasacīt,
Kā vakar, šodien, arī rīt,
Tu biji, esi un būsi,
Vismīļākā, vislabākā.
