Dzejoļi, pantiņi, apsveikumi, novēlējumi

Šis ir tas laiks, kad gaismas loki liecas
Ap sveču mirdzumu un sirdi dedz,
Vien mazliet pretī jāpasniedzas,
Lai labestību mūsu sirdīs redz.

(45)

Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida.

(34)

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir, it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība
Tas augstākais, ko mums var dot,
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, tik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras,
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds pukst aplaimota man.

Autors: Jānis Poruks.

(62)

Ziemassvētki nāk ar joni,
Tauta iepērk dāvanas;
Simtiem salaveču kloni
Visās malās rēgojas.

(77)

Balti sniegi sasniguši,
Rūķiem snuķi nosaluši.
Ejam bērni pikoties,
Un pa sniegu draiskoties.

(149)

Pāri kalnam dikti gauss
Dāvanas ved Santaklauss.
Ar" tak cilvēks, saprotiet,
-Labāk nemaz negaidiet.

(66)

Kas tur nāk pār kalniem droši?
Kam tāds kažoks ugunsdrošs?
Salatēvs ar maisu zaļu
Nāk uz mājām nesdams gaļu.

(71)

Meža vidū rūķu bars
Spēlē riču-raču;
Salatēvs sēž viens kā cars -
Nav viņš rūķis taču.

(77)

Bērni, lieciet to aiz auss -
Šogad nenāks Santaklauss:
Ziemeļbriedis, nelietis,
Ņēmis šo un uzmetis.

(76)

Ziemassvētki labi svētki,
Lielu maisu atnesuši -
Siļķes asti, gaļas šķiņķi,
Medus podu atvēluši.

(59)

Lai Ziemassvētku vakars
Atnāk kluss un mierīgs
Bet Jaunā gadā saule
Zelta graudes katrā dienā sēj.

(102)

Dedziet gaišu uguntiņu
Ziemassvētku vakarā,
Lai dieniņas baltas nāca
Visa gada garumā.

(155)

Balts sniedziņš snieg,

Visiem prieciņš tiek.

(233)

Ziemassvētku vakars jau tuvojas
Bērni vēl kupenās pikojas,
Rūķi tikai noskatās
Kā bērniem actiņas iemirdzas.

(143)

Kad zemi balts sniedziņš klāj
Santa pa skursteni lejā kāpj.
Konfektes tas zeķēs liek
Lai katram bērnam prieciņš tiek.

(108)

Redzu upē lielu zuti,
Turu cieši savu muti.
Gatava ir mana soma,
Gan jau arī laba oma.

Somā lieku iekšā zuti,
Bet jau projām turu muti,
Jo, ja zutim izaugs kājas,
Zutis atradīs tik labas mājas!

Tomēr zutis vairs nav zutis,
Drīzāk tas ir lielās utis,
Nekā parasts vienkāršs zutis.

(62)

Ir sirsniņā doma,
No kuras bailes rodas,
Gan šaubas māc -
Arī man tā ir.

Pie tevīm es nāku,
Iekšā sirdī mītu.
Tevi glābšu es -
Eņģelis tavs.

Reiz tāds es klusu,
Nezinu to domu,
Iespēju tev došu,
Es ceru, ka spēšu

Cerību tev sūtīt -
Eņģelis tev būšu.

(44)

Laikam ejot es aizmirsu,
Aizmirsu par sāpēm,
Par rūpēm un ciešanām.
Sev iestāstīju, ka viņš nav tā vērts!

Es tam noticēju.
Atgriežoties mājās es sapratu,
Sapratu, ka meloju pati sev.
Te es stāvēju viņa apskāvienos,

Daloties maigajos skūpstos un pieskārienos,
Zinot par gaidāmo vilšanos,
Zinot, ka tam pienāks beigas.
Sāpes, Rūpes un Ciešanas!

Vai man reiz pietiks? Nē!
Atkal un atkal es eju tam cauri,
Atkal un atkal es lieku sev ciest
Un visam par spīti

Manas jūtas neizdziest.

(72)

Grūti nu gan
Mācīties man
Pasaka man:
Iemācies gan.

Iemācos gan
Pasaka man:
Malacis gan
Biji tu man!

Keita.

(92)

Rudens lapas krāsainas,
Tās spilgtas kokos karājas,
Un zin, ka ziema tuvojas,
Tās zeme krīt un sniega villā segsies.

Kā vilnis upē vēja raisītais,
Un maigi krastā skalotais,
Tas izgaist vēja brāzmā spēcīgā.
Kad sēžu es un vēroju,

Kā jaunais vilnis veidojas,
Kā lapa zemē krīt.
Es domāju, es aizmirstos,
Ka esmu uz šīs pasaules.

Mana sirds,
Kā ezis adatains krūtis dur,
Tik asu sāpi jūt,
Bet es kā vilnis skalotais,

Par to jau atkal aizmirstos.

(120)

Ar vēja spārniem paceļos
Un tālu debessjumā aizlaižos
Taj" brīdi jūtos brīvs
Kā punts debesīs.

Bet nosēsties kad vēlos es
Tavu māju meklēju
Palodzi vai pagalmu
Lai Tevi satikt varētu.

Tad laimes jūrā ienirtu
Un Tevi līdzi paķertu,
Mēs divi vien līdz dzīlēm peldetu,
Un kopīgu ko atrastu.

Tad vēja spārnos paceļos,
Un skumjām acīm paveros,
Jo atkal projām jālaižas
Kā brīvam putnam debesīs.

(151)

Jau atkal Ziemassvētki klāt
Sāk visas durvis virināt
Nes eglītes, deg svecītes
Un visiem bērniem prieks.

(265)

Guļot gultā, domājot,
kur esi? ko dari tu?
Smaids man sejā atplaukst plašs,
tavi smiekli smaida man,

kutina un ķiķina.
Nespēju es aizmigt vairs,
acis plaši vaļā jau,
vairs pat rīts nav jāgaida,

jo uz darbu jādodas.
Vēl šī diena jāuzveic,
lai satikties varam mēs.

(18)

Lai tev laime, lai tev prieks, lai tev makā 10.

(555)

Šo pantinu es rakstu tev
ar lielākajam cerībām,
ka lasot to tu pasmaidisi
kā uz labām derībām.

Tu esi skaista, mīļa, forša
šai dzīvē sapratis to esmu,
pat ja diena nav tik forša
tu vari rast sev prieka dvesmu.

Balstiņa tev jauka, klusa
kā jau eņģelītim klājas,
lai nāk par tevi miera duša
un rīt ir atkal japriecājas.

(188)

Saku es, ka skaista tu,
jo tā tiešām domāju,
Dārzā kurš ir pilns ar rozēm
tik vienu rozi vēroju. (tevi).

(83)

Kad celsies tu un blakus būšu
saņemšu es visu dūšu,
no gultas lauka nelaidīšu,
brokastis tev pienesīšu,

mīlas lietas pastāstīšu,
un masāžu vel uztaisīšu.
Gribi tici, gribi nē,
bet tā tas notiek pasaulē.

(25)

Šodie čalim liela diena
dzimšansdiena un kāzu diena
Iedzēris uz veselību un pie reizes
atradis sev vietu

kur viņš ir aizmirsies un pazudis.

(34)

Šodien šī diena ir tava,
Lai tev ir gods un slava,
Lai draugi sveic un labus vārdus teic,
Lai ziedus dāvina un saldas bučas.

Ja tev šai dienā būs patiess prieks,
Tad pārējais būs tīrais nieks.

(365)

Ir diena skaista, kad blakus esi
Un maigā balsī savu stāstu stāsti,
Pienāc klāt un samīļo –
Saules gaismu izstaro.

(45)