Dzejoļi, pantiņi, apsveikumi, novēlējumi

Dažreiz svētki atnāk,
Bez trokšņa un bez steigas,
Tie vienkārši apsēžas blakus,
Piemiedz ar gaismas pilnu skatienu,

Un atgādina - pietiek ar vienu labu domu,
Lai diena kļūtu gaišāka.
Sirsnīgus šos svētkus.

(5)

Ziemassvētku miers,
Nav tikai ceļš, pa kuru iet,
Bet vieta, kurā palikt varam,
Vieta starp divām elpām,

Kur pasauli var sadzirdēt.

(4)

Viņš tas, kas mums eglīti dāvina,
Viņš Ziemassvētku vecīti atsūta,
Viņš klausa, kad sakām tam lūgšanu,
Un sargā baltu mums sirsniņu.

(2)

Aizsūti pasaulei laimīgu domu,
Un galenais - neteic tai ceļu,
Tā aizies, aplidos pasauli,
Un atgriezīsies pie tevis.

(8)

Ziemassvētku vecītis,
Atkal sajaucis maršrutu,
Nonācis pie kaķa būdas,
Nevis pie tavas mājas.

Bet kaķis jau nav muļķis,
Tas arī pieprasa dāvanu,
Un saņemot to, tik laipni norāda:
Tava pietura — tur tālāk!

Priecīgus Ziemassvētkus.

(1)

Caur brīnumsvecīti,
Caur piparkūku sirdi,
Caur leduspuķu rūti,
Baltā Ziemassvētku naktī,

Lai atnāk prieks,
Un brīnumaina nakts.

(6)

Tikai skaisto, tikai labo,
Sirds lai atcerēties grib,
Tad, kad sveču liesmas laistas,
Ātri svētku mirkļi zib.

(4)

Kad rūķis maisu lēni ver,
Un katru vēlējumu sver,
Lai tavā pusē viņš to liek,
Kur sirds vismīļāk dzīvot tiek.

(8)

Ar katru soli gaisma aust,
Pa sniegā iezīmētu taku,
Ziemassvētki aizved mūs,
Pie visa, kas ir patiess un maigs,

Pie cilvēka, kurš gaida klusu brīnumu sev blakus.

(2)

Lai spoži Ziemassvētku zvaigžņu mirdzums,
Dāvā siltumu, gaišumu un prieku,
Lai katrs smaids un laba doma,
Tevi pavada gada garumā.

(5)

Atver plaukstas, te pārslas krīt,
Balts sniedziņš snieg, un sirdi silda,
Paņem laimi visam gadam,
Lai mieru dāvā katram radam.

(5)

Ne katrs siltums nāk no sveces,
Ne katrs brīnums — eglītē.
Ir dāvanas, ko satvert nevar,
Bet kuras tomēr pasaulei dodam —

Mīlestība, piedošana, laipns vārds.
Tie ir Ziemassvētku klusie brīnumi.

(12)

No visiem svētku mirkļiem,
Visdārgākais ir tas,
Kas nerunā skaļi —
Tas, kurā sirds pēkšņi saprot,

Cik maz vajag, lai būtu labi,
Un cik daudz laba jau ir.

(7)

Lai Ziemassvētku zvani skan,
Un egles zaros sniegs vēl krājas,
Lai siltums ir kā sveču miers,
Un katru gadu prieks ir liels.

(5)

Ziemassvētku nakts pieguļ kā sniegs,
Mīksts, balts un bez smaguma,
Tajā var paslēpties no visa,
Un atkal atrast sevi - gaismas piepildītu.

(4)

Kad sniegs uz palodzes klusi krīt,
Un eglē svece maigi spīd,
Tad pateicībā sirds var dziedāt,
Un dāvanas ar mīlestību sniegt.

(7)

Kad no rīta acis veras,
Brīnums klēpī iečukstas,
Ziemassvētki atkal klāt,
Steidzam prieku dāvināt.

(22)

Egle čukst ar sveču valodu,
Tā runā maigāk par vārdiem,
Par laiku, kas mūs sakļauj,
Par brīdi, kas turpinās mūžam,

Tas pats atnāk un piepilda telpu,
Ar siltumu un mīlestību.

(6)

Zvaigznes šovakar sacenšas,
Kura spīdēs spožāk,
Viena mirgo, otra žilbina,
Trešā šķiet, ka mirkšķina,

Salavecim ceļu rāda,
Lai tas zin kur mūsu māja.

(11)

Egle šovakar dzied tik klusi,
Ka tikai sirds spēj sadzirdēt,
Tā dziesma ir par mājām,
Par svētkiem, līksmību un prieku,

Un vēl - par mīlestību.

(27)

``Jēzus dzīvs! `` klau, zvanu skaņas zemei pāri viļņojas.
``Jēzus dzīvs`` šalc mežu gali, priekā ziedi atveras.
``Jēzus dzīvs``-tas atbalsojas tuvumā un tālumā.
``Jēzus dzīvs``-mirdz spožāk saule, ūdeņos mirdz staru zelts.

``Jēzus dzīvs``-pār mākoņkalniem aukšup jūtas gars mans celts.
``Jēzus dzīvs``-tas atbalsojas tuvumā un tālumā.
Jēzus dzīvs! Sirds rīta stundā nebeidzamu prieku jūt.
Jēzus dzīvs! Vairs dzīves nastas panest neliekas tik grūt`.

Jēzus dzīvs! -tas atbalsojas tuvumā un tālumā.

(0)

Easter Is a Time of Love
Easter is a time of love,
A time of death and pain undone,
So we may know the power of

The love that lives in each one.
Each love we feel, unstained and free,
Redeems us-as with you and me.

(0)

Pavasaris ir laiks, kad viss mostas, plaukst un zied, un Lieldienas ir skaidri izteikti atjaunošanas svētki.

Un olas ir brīnumsēklas simbols - dzīvība! Tāpēc nepaliec pie materiālā, domā par dzīvības brīnumu!

Izmanto Lieldienas un tur piederīgās raibās olas, lai apjēgtu, ka arī Tevī, dziļi Tavā dvēselē mīt brīnumainas, raibas, mirgojošas olas.

(0)

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, –
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

/Imants Ziedonis/.

(0)

Kad kastaņziedu sveces baltās
Pats mīļais Dievs nāk dedzināt,
Iet Tēvzeme pie Dievagalda,
Ir atkal Vasarssvētki klāt.

(0)

Tev gadu mija? Ko lai vēl?
Tik daudz vēl skaista notiks,
Bet lai nekad nav gadu žēl, kas mūžā nodzīvoti,
lai sirds un prāts bez šaubām zin,

ka sevi nepiekrāpsi.
Un dienas lai nav jāpiemin
ar zaudējuma sāpi.

(0)

Un viss tāpat kā bijis -
Tā pati sirds, tas pats vēl liesmojums,
Tā pati saule, zilais debesjums,
Tik laiks ir gadu skaitu pārmainījis.

/N. Kalna/.

(1)

Visi mazi kukainīši
Tevim laimes vēlē,
Visi ciema meitenīši
Tevi dikti mīlē.

(0)

Mums katram savi dzīves kalni zilie,
Kas visu mūžu tikai tālāk sauc,
Ja tik mēs paši apkārt nebūvētu valni,
Kas sapņiem aizsedz plašuma tik daudz.

Tad rudens lietavas un bērzu zaru trīsas
Vien klusu vēsmu karstai sirdij dzied.
Tik nepagurstot iet, jo zvaigznes itin visas
Mums katram savos zilos kalnos zied. (T. Lāse).

(0)

Man bija reiz pīpenes seja
Ar smaida saulīti vidū,
un tā es pa dūksnājiem bridu
Ar smaida saulīti vidū.

man bij reis rozes seja,
Kvēls, valdzinošs ziedlapu vainags,
Un nebij man citas vainas,
Vien valdzinošs ziedlapu vainags.

Man bij reiz dālijas seja,
Gan labestīga, gan rāma,
Bet arī dālijas seja
man nebija paturama.

Nu kā lai es uzziedu tagad,
Kad salna pa tīrumiem staigā,
Kad plecus liec auglības smagums,
bet plaukšanas alkas vēl vaigā?

(Ā. Elksne).

(0)