Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka dancoji ap mani.
Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka mani audzināji Tu.
Es gribu Tev pateikies
Par to ka mīlēji,
Es gribu vēl laboties
Vai ir par vēlu?
Nē, teikt paldies
Nekad nav par vēlu,
Jo Tu mani vienmēr sapratīsi,
Un teiksi: Tev visu to labāko.
Kur gan tie gadi skrien? Caur ērkšķiem un rozēm tie lien.
Vēlējies tiem pakaļ skriet, apstādināt laiku kaut tik uz bridi vien.
Neatskaties atpakaļ, dodies taisni uz priekšu.
Gadi skrien kā vēja spārni, ne tie vieni, ne tie lieki,
Gadi nāk un gadi iet, vēlam tev laimi un prieku vien.
Kā nu gāja, tā nu gāja
Kosmosā slikti gāja,
Saule, Neptūns strīdējās
Kurš nu tagad stilīgāks.
Jaunā gada lidojumam tālam,
Lai aizejošā gada skaistums spārnus dod.
Vārda dienā neķer mušas,
Iedzer vīnu, saņem bučas,
Un lai sirdij jautrāk kļūtu
Apēd gabaliņu - kūku!
Zaķis lec un ielec bārā,
Sauc, lai ola nākot ārā.
Zaķim acis raibas metas,
Kādas olas tup uz letes!
Pepsikola, kokakola...
Nez, kas dējis tādas olas?
Izšķilsies tur, mīļie brāļi,
Pepsi vista, kolas cāļi!
Kad tālo logu rūtīs
Māj sveču liesmojums,
Kā dzirkstis iekrīt krūtīs
Silts svētku starojums.
Tu liec man domās dejot,
Un sapņos klusi apkārt klejot,
Ar sīkiem soļiem visur iet,
Lai skatītos kā saule riet.
Tu liec man smaidīt bēdās,
Un visu sakraut vecās grēdās,
Tu liec man mīlēt sevi,
Lai ir kas vienmēr mīlē tevi.
Tu liec man sevi saprast,
Un pašai ar sevi aprast..
Tu liec man sevi mācīt,
Par to es tevi mīlu - mīļo lācīt!
Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm - manām un tavām...
Pusi mūža salasīji,
Savā dzīves groziņā,
Otru pusi salasīsi,
Kad līdz simtam nodzīvosi.
Silta, silta saulīte
Istabas galā.
Zaļa, zaļa zālīte
Lieldienas rītā.
Ak puteni, ak puteni
Ko pastrādājis esi,
Pie loga šorīt nobēris
Tu sniega padebesi.
Kā cauri tam tiks Jaunais gads,
Kā radi, bērni, draugi,
Ja vēja slotas vicinot
Klāt jaunus sniegus slauki.
Ak, puteni, ak puteni,
Jel rimsti, ko gan ārdies,
Pār, pārēm mūsu zemīte,
Zem tavas baltās bārdas.
Lūdz augšā lielo malēju,
Lai aptur sniega dzirnas,
Lai jauno gadu nosvinēt,
Var zaķi, vilki, stirnas.
Lai Jaunais gads nāk katrā sētā,
Lai Latviju un cilvēkus
Gan Dievs, gan Laima svēta!
Ziņģei alu, dūšai šņabi,
Grīdā iemin pedāli,
Šmigā gonkot baigi labi,
Kapa krusts par medāli.
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.
Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!
Siltus vārdus, gaišas domas,
Piparkūkām pilnas somas,
Sirdī mieru, gara spēku,
Visu drūmo prom pār sētu.
Debesīs tūkstošiem zvaigžņu,
Tomēr katram vien savu - zvaigzni,
Kas dod cerību, drosmi un prieku,
Zvaigzni, kas sniedz vēstījumu, likteni
Un īsto ceļu sapņa piepildījumam.
Lai Jums katram ir sava zvaigznīte!
Sniegbaltīte atteikusies Salavecim palīgā iet,
Nu varēs viens pats viņš ar bērniem dziedāt dziesmiņas un diet.
Nav vainīgs Salatēvs, nav aizskarts gods un tikums, -
Vienkārši Sniegbaltītes darba līgumā bija pārkāpts likums.
Man atnāca Jāņu diena
Pavisami negaidot,
Ne man bija kroņi pīti,
Ne Jānītis daudzināts.
Vectētiņš ar bērnu saimi
Naktspodiņā bļitko laimi,
Rūķīts jautri noskatās,
Kā tante šķūrē ķekatās.
Ļaujies vasarai un savai mulsai sirdij,
Ļaujies brīnumam, kas tikai šonakt zied!
Paskaties kā Tavās jāņuzālēs,
Bite biti mulsi satikt iet!
Pašķir kalendāra lapiņ,
Brīnos - laiks tik makten skrien.
Ak, tu mīļais debess papiņ,
Tev tak šodien vārda dien!
Aiz kalniņa dūmi kūp.
Kas tos dūmus kūpināja?
Jāņu bērni kūpināja,
Jāņu zāles lasīdami.
Viņa sniedz viņam... vārdus
Domādama, ka tie...
Gribēdama, ka tie...
Viņš tiek apbērts ar vārdiem
Re, kā tie kvēl!
Nevēlies vēl?
Viņa liek kopā rokas
Ticēdama, ka tā...
Sapņodama, ka tā...
Viņa sniedz viņam visu
Ko viņa spēj
Ko gan lai vēl...
Viņa neliedz nekā vairs
Nav jau ko liegt
Ko te līdz kliegt...
Viņu padara traku
Tas, kā vairs nav...
Tas, ka vairs nav...
Panākumiem, pienākumiem, ienākumiem, iznākumiem, sanākumiem bagātu Jauno gadu!
To spēku, kas kuplajos stiebros
Un līganos zaros stīdz,
Tās ilgas un dzīvības prieku
Ik dienā sev paņemt līdz!
Var ļoti nākties nožēlot,
Ne` īstos vārdus pasakot.
Var lielu skādi nodarīt,
Ar vārdu, kas nav pasacīts.
Var paņemt sirdi, sadragāt,
Ne paturēt un saglabāt.
Var mīlestību projām laist,
Bet atmiņās tā neizgaist.
Šonakt savas durvis neaizver,
ielaid debess atspīdumu telpā.
Šonakt varbūt atnāks eņģels kluss,
sasildīties tavā siltā elpā.
Vārdā nenosaucamais...
Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...
Uz Jauno gadu dāvināsim
Mazliet sev egles zaļās spīts,
Tad darbu kamolā kāds dzīpars
Būs Laimes mātes ieadīts.
Mīlēt, mīlēt, mīlēties,
Tas tev labi patiksies,
Sēdēt klēpi bučoties,
Tur jau nav ko kaunēties,
Atceries, ka dari to, paņem līdzi staipīgo.