Rīts krēslā deldē melnu nakti,
Kā baltas sveces liesma dakti
Ir Pirmā Advente - kluss sākums,
Kad jaušams Ziemas svētku nākums.
Lai visu tavu istabu
Mēnestiņš pieber
Pilnu ar sudrabu
Pilnu ar zelu:
Lai vizuļi, mirdzuļi
Veļas pa grīdu,
Kaktiņi spīd,
Šķirbiņas mirdz.
Lai mēnestiņš
Sudraba svārciņā
Tuvu pie vaidziņa čukst:
Sveicieniņš dzimšanas dieniņā!
Tikai vienas vienīgas domas..
Saprāts cīņā pret sirdi!
Kurš uzvarēs un kuram būs jācieš?
Lieldienas ir olu svētki,
Kalendārā iezīmēti,
Tad tiek olas kopā bāztas
Varen skaisti raibinātas!
Visas lietas, kas ir skaistas,
Man ar tevi ļoti saistas.
Cītīgi es olas vāru,
Lieldienas jau vairs nav tālu.
Zaķis nāks pie mums.
Viņam tas ir uzdevums.
To viņš zina ļoti labi,
Strādāsim mēs kopā abi.
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi.
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.
Lai sarmas kumeļi balti
Jauno gadu nes līdz,
Lai nekad nebūtu salti
Un vienmēr līksmotu sirds!
Lai saulīte apmirdz Tavu smaidu, lai ir prieks un draugi, veselība, kas interesants un pārsteidzošs šai dienā!
Ziemassvētki atbraukuši,
Rakstītām kamanām.
Tekat bērni, saņemat,
Basajām kājiņām.
***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!
(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)
Lai Vecais gads aiziet
Ar sāpēm un bēdām,
Un Jaunais lai atnāk
Ar laimi pa pēdām.
Balta, balta šodien diena,
Laikam divas saules spīd,
Jūsu mīlas pilnās sirdīs
Silts un zeltains mirdzums krīt.
Saudzējiet šo gaismu abi,
Draugi patiesi to vēl,
Lai tā arī vētrai dunot,
Sirdī gaiši, gaiši kvēl.
Tad Jūs nenobiedēs vecums,
Tad ik diena prieku dos,
Kāpjot augstā gadu kalnā,
Mīla ceļu apgaismos!
Lai ir, kur šaubu brīdī pacelt acis,
Lai ir, ko piesaukt bargā nestundā,
Lai ir, kam savu pateicību sacīt,
Kad negaidīta apskaidrība nāk.
Dzied vēju koris egļu katedrālē
Un tuvu tuvu pienāk debesis.
Olas krāsojam mēs abi.
Kopā iznāk ļoti labi.
Viesi ātri šurpu sanāk,
Lieldienas nu ir kā senāk.
Ziemassvētku vakars, kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja sirdī mīt prieks!
Tik labam būt kā sniegam -
Apsegt, sildīt un mierināt.
Dienu ceļus, rupju izdangātus,
Ar baltu mīlestību klāt.
Nebēdā, ja esi viena,
Un, ja pagājusi diena,
Piezvani tad vecenēm,
Labu labām draudzenēm!
Visapkārt sniegs ir sasnidzis,
Mazs kaķēns klēpī aizmidzis.
Un kādam sirds jau priekā trīs,
Jo Ziemassvētki būs atkal drīz!
No pirmā zvana, pirmā sola,
No klases, kas jau gaida mūs,
Vēl pirmie draugi, pirmā skola
Uz visu mūžu prātā būs.
Ziemas un Saulgriežu kalnā
Saule un cilvēki kāpj -
Pārlūkot darbus, kas veikti,
Sagaidīt jaunos, kas nāk...
Vienreiz gadā diena tāda
Ko par vārdenīti sauc,
Draugi sveic un radi sveic,
Uzslavas tev skaistas teic!
Jānīts sēd kalniņā,
Mētelītis mugurā;
Lasāt, meitas, Jāņu zāli,
Dāviniet Jānītim.
Kad pusnakts stunda zvaigznēs pārvērš pārslas
Un namu dzegās smaidošs kļuvis sniegs,
Kāds sirdī iemet klēpi baltu zvaigžņu
Un tas ir Jaunais gads,
Un tas ir svētku prieks!
Kā tos Jāņus sagaidīja,
Tā tos Jāņus pavadīja,
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.
Mūsu hokejistiem vēlam
Uzvilkt slidas latvju tēlam,
Vinnēt katru iemetienu
Un vēl savā vārtu priekšā
Raudzīties, ka nestumj iekšā.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Lai Jaunā gadā Jūsu mājās
Ne tikai baltmaizīte būtu,
Bet arī mīlestība,
Un gaišu domu daudz.
Ciema meitas solījās
Jāņu nakti negulēti.
Es aizgāju, es atradu:
Guļ kā siļķes muciņā.
Kas gulēja Jāņu nakti,
Tas par velti negulēja;
Tas taisīja cilvēciņu
Ar visiem zābakiem.
Daudz dzīve tev prasīs,
Daudz atdosi tai,
Tik mīļoto sirdī
Paturi sev.