Smaidi, šodien šī diena ir tava!
Skumjas un ilgas lai gaist
Smejies, šodien šī diena ir tava!
Viss šai dienai lai veltīts ir tev!
Ja tu saprastu, kā es jūtos
Tu zinātu ko darīt
Tu mēģinātu saprast notiekošo
Bet pa cik tu nezini
Tu nemēģini saprast, kas notiek
Kāpēc notiek..!
Saulriets...gaisma
Zāle...vēsma
Uguns...Liesma
Laimes iesna...
Tavās rokās sarkans zieds,
Kuru dāvāju es Tev.
Tavās acīs mīla kvēlo
Kuru cieši sevī glabā Tu.
Kad kopā divas galvas,
Tās kaut ko izgudro.
Kad kopā kļautas lūpas,
Tās neprāto neko.
Liktenis mūs kopā vedis,
kāpēc tagad izšķirt steidz?
Tālu dzīvot prom no tevis -
nespēju, kaut visu sniedz.
Tumsa nāk uz manu pusi,
ēnas kustas klusi, klusi...
Tumsā sēžu viena pati,
sirds vairs nespēj sāpēs kliegt..
Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.
Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīl sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!
Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.
Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā -
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārtīgā atbalsā.
Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt...
Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau, paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla, bet mūžīga smarža.
Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, - tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.
Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.
Mīli katru dienu
Meiču, džeku, siltu pienu,
Katru jaunu dienu
Meiča, džeks dzer siltu pienu
1 dienu jaunu pienu
2 dienu meiču sienu
3 dienu jaunu džeku
Bučot skrienu, meiču sienu.
Ak, dažreiz pasaule visa
Ir vienā vienīgā skūpstā.
Tev smaržoja pirksti kā lupstājs
Un smadzenēs zeme dzisa.
Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.
Es šonakt domāšu par tevi tikai vien,
No tava smaguma man visi prāti pilni.
Rau, mēness bāls caur melniem zariem skrien
Un met pa kailo dārzu blāzmas vilni!
Es šonakt domāšu par tevi vien.
Pa miega vadiem
Viens otram sūtām savus sapņus.
Tālums ir sniegs uz kalniem,
Ko kausē mūsu acis.
Tu vilinies un saldi smejies,
Tu visa esi prieka vilns, -
Es kā arvienu iemīlējies
Un skumjš, un greisirdības pilns.
Bet sirds man netrīc tumšā baisā,
Pret daudziem skatiens tevim zib,
Jo tu kā puķu smarža gaisā,
Ko paķer vējš un nes, kur grib.
Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.
Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.
Tā puķe uzzied, ko paņem tu rokā;
Tā sirds sāk mīlēt, ko uzlūko tu.
Tev ir jau viss, tu staigā zvaigžņu lokā -
Es dāvāt tev nevaru vairs neko.
Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīdi,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.
Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm - manām un tavām...
Teic, kā man tevi paaijāt,
Cik mīļus vārdus teikt?
Kā maigā miegā aijāt,
Kā modināt un sveikt?
Man divas vien ir rokas,
Un sirds, - tā viena vien;
Bet mīlas saldās mokas
Aug augumā arvien.
Liec galvu pie manām krūtīm
Un klausies, ko vasara zvana!
Liec galvu, noliec pie krūtīm
Un esi tik mana, tik mana!
Vēl nava dzimis
Zemes virsū cilvēks,
Kas nedos visu savu
Mūža laimi
Par dzīves pavasara skaistāko puķi -
Mīlestību.
Tu dziesma bez vārdu,
Tu atbalss simts skaņu,
Tu nomoda sapnis,
Tu zemes gars svēts.
Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.
Bučiņu tev došu
Ja man mīlsetību kārsi
Kad Valentīnā piecelšos
Tad tu manīm bučas dosi!
