Fatamorgana

Līst lietus un Parīzes ielās,
Mans sapņu ormanis zvana,
Es zinu, ka pilsētā šajā,
Ir meitene Fatamorgana.

Es vedu tai nozagtas rozes,
Aiz stūra glūn greizsirdīgs Pāns,
Un jūtu, ka manī sāk smieties,
Jeseņina huligāns.

Un tomēr šais smieklos ir drudzis,
Pat sabīstas ragainais Pāns,
Un stundas kā šaudīgas zivis,
Rij milzīgs melns pelikāns.

Ak, saki jel, važoni vecais,
Cik ilgi vēl atlicis braukt,
Es zinu, ka liktenim manam,
Šo meiteni neatsaukt.

Tad važonis pasmaida lēni,
Un saka, vai nebūs jau gana,
Tev, apmātais, līdz visu mūžu,
Ies meitene Fatamorgāna.