Atgriežoties

Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes.
It kā es izkāpis būtu uz Mēness.
Ai, elpa tik dziļa un strauja kā irbe,
Ai, kādas krāsas gar acīm sāk ņirbēt.
Tur māte no akas ūdeni nes.
Pa kuru laiku, māt, ābeles.
Tās bija tik kailas, kad es te skrēju,
Pa kuru laiku tās užiedēja?
Balts ziediņš kā zvaigzne,
Pie kājām man krīt.
Ir pasaule tiķo radīta.
Es eju to apskatīt.