Latvju strēlnieks

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,
Tauru skaņas kad viļņojas šurp,
Caur pilsētas vecajiem vārtiem,
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.
Redz aiz aizkariem augsti pie loga,
Meitiņas actiņas skumji kā mirdz; -
Domā strēlnieki, meita ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.
Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts, un visi jau dus.
Tik dārzā zem ozola zariem,
Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus’.
No rīta zeltītos staros,
Tauru skaņas kad viļņojas šurp,
Dodas strēlnieki sīvajā cīņā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.
Aiz aizkariem augsti pie loga,
Meitas actiņas skumji kā mirdz;
Domā meita - vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi skumst mana sirds.
Jau trakot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meita kopj kapu ar puķēm,
Rūgtu rūgtajās asaras lej.