Vienīgā

Lapa krītošā pie rūts pieglaužas,
Vēl viens mirklis un to vējš aiznesīs.
Dvēselē kāds klusi čukst:
Atceries, rudeni, to rudeni.
Sidrabgaismā mirgoja dārzs un lauks,
Upes dzelmē apgāzies mēness trauks.
Pāri gadiem gaisma šī mirdzošā,
Mūžīgā, ja vienīgā.
Palikuši mani mīļie tālumā,
Tikai reizēm vēji gurst atmatā.
Mīļotā, vienīgi tu, vienīgā.
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, arvien, arvien,
Reiz solījies Tu mana būt arvien, arvien,
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, reiz solījies,
Tu mana būt arvien, arvien, arvien, arvien, arvien.
Kad uz vecā sliekšņa stāvot ieklausos,
Ābeļdārzā meitas soļos vieglajos,
Šķiet, ka atkal senās dienās atgriezos,
Neprasot vien sev neko.
Lapa krītošā pie rūts pieglaužas,
Vēl viens mirklis un to vējš aiznesīs.
Rudenī, prom rudenī.
Vecā dārzā mēness nāk rotāties,
Apklust viss, pat zaros vējš sapinies,
Mīļotā, mūžīgi tu, vienīgā.
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, arvien, arvien,
Reiz solījies Tu mana būt arvien, arvien,
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, reiz solījies,
Tu mana būt arvien, arvien, arvien, arvien, arvien.
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, arvien, arvien,
Reiz solījies Tu mana būt arvien, arvien,
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, reiz solījies,
Tu mana būt arvien, arvien, arvien, arvien, arvien.
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, arvien, arvien,
Reiz solījies Tu mana būt arvien, arvien,
Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, reiz solījies,
Tu mana būt arvien, arvien, arvien, arvien, arvien.