Tur, kur smilšu kāpās staltās priedes šalc,
Tur, kur šalcot vētrai, zvejnieks jūrā brauc,
Tur no tālā drauga vējš man vēsti nes,
Tur ir mana mīļā, dārgā dzimtene.
Viss, kas mīļš un dārgs, to jūra paņēma,
Mīļo draugu aizsūtīja svešumā,
Atstāj mani vienu, skumju nomāktu,
Dievs, vai kādreiz dzīvē viņu redzēšu.
Vientuļa gar jūras malu staigāju,
Noskatos, kā tālumā vējš kaijas nes,
Lido, mazā kaija, lido tālu prom,
Saki manam draugam, ka to gaidu es.
Rudenī, kad jūras vētras bangotas,
Kuģis stalts no svešām zemēm mājās brauc,
Nu ir visām skumjām, visām raizēm gals,
Viņai pretī steidzās viņas jūrnieks stalts.
Kuģa mastos vējiņš maigu dziesmu dzied,
Mazā kaija taisās gulēt iet,
Dus pie krūtīm mīļā, nu ir skumjām gals,
Stiprāka par vētrām bija mīlas balss.