Es aiziet nevaru

Tu biji kails un vēju aplauzts koks.
Es lapots vītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok,
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.
Nu dūc ap tevi atkal bišu spiets,
Un putni ligzdo zaļu lapu ēnā.
Tu stāvu raženo pār upes dzelmi liec,
Un spoguļojies ilgi vilnī rēnā.
Piedziedājums:
Tev liekas, ka tu salapojis pats,
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām.
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs,
Lej asaras pār zaru rokām tavām.
Bet ciešāk vēl pie raupjā stumbra plok,
Vēl maigāk zvana ziliem ziedu zvaniem,
Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks,
Lai kails tu nepaliec bez lapu lokiem maniem.
Tev liekas, ka tu salapojis pats,
Tu gribi izrauties no manu stīgu skavām.
Dreb sāpēs tītenis un zila zieda acs,
Lej asaras pār zaru rokām tavām.