Kaija

Bruģis


Nometas uz mana balkona margām,
Kaija no jūras un projām skrien,
Tā tu atnāci mani sargāt,
Projām aizgāji kā arvien.

Ja tu atkal atpakaļ nāksi,
Redzēsi jūrmalu kailu un sēru,
Un tu dvēseli meklēt sāksi,
Kuru vēl vakar tev vaļā vēru.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo, tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.

Nometas uz mana balkona margām,
Kaija no jūras un projām skrien,
Tā tu atnāci mani sargāt,
Projām aizgāji kā arvien.

Ja tu atkal atpakaļ nāksi,
Redzēsi jūrmalu kailu un sēru,
Un tu dvēseli meklēt sāksi,
Kuru vēl vakar tev vaļā vēru.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.

Bet tā kaija virs jūras lido,
Dvēsele nosala, kad biju viens,
Tumšo tumšo ūdeņu vidū,
Vientuļas zelta ugunis skrien.
Ugunis skrien.