Pazaudēts viss

Istabas gaisa temperatūra smagi ceļās,
Krist savas domas ceļā smagnējā,
Caurvējā paskatījās sava nama lejā,
Nu tad beidzot Pasmējās arī liktenim sejā un apņēmās,
Sākt visu savādāk, visu atdeva, ko bija kādam parādā,
Ideja labākā, kādu varēja sagaidīt No viņa mutes,
Palaizt brīvi izdomāja visas savas kuces,
Piespieda pie krūtīm sudraba krustu,
Tas bija viens no pēdējiem, kas vispār varēja zust,
Jo lustes un viss pārējais, kas ap to kust,
Vienkārši vairs nav saskatāms, pat ja paskatās,
Uz gari noieto ceļu aiz sevīm, bet migla pāri visam,
Un cerība ir tikai manāma priekšā, Bet vai tiešām?
Skan pliekani, un pietam pēkšņi, abas plaukstas,
Piespieda pie skausta, gausi paskatījās apkārt,
Gribējās pazust, pielika roku pie paduses,
Pēc tam pie kakla, sajuta pulsu knapu,
Atcerējās, ka vēlējās reiz dzīvot Parīzē,
Bet kurš gan vairs palīdzēs, ja pats dzīvo pagrīdē,
Netaisās pabirt te, šajā namā, kas drūms tā jau,
Izgāja pagalmā, ieņēma gaišu domu galvā,
Un kā ar spalvām aizpērās ātri projām,
Piedziedājums:
Piedziedājums, kam šeit bija jābūt vēl nav izdomāts,
Jo tas lieki izrotātu šīs rindas, kas izdomātas,
Ir tiem kas grimst un kas izlocās,
Priekš tiem kas tikai tagad atmostās,
Ar lūpām sakostām, skatos kas stāv,
Kreklos kas blāvi nosedz visu pārējo skumjo stāstu,
Spilgtumu aizstāj noskaņa ar savu pelēko krāsu,
Likteņa vai cerības vadīts, devās ceļā,
Ar domu ka sadzīs visas laika atstātās rētas,
Viss, kas bijis svēts, nu jau aiz muguras,
Auto uguņus, kas spīd acīs viņu tracina,
Netīrais gaiss smacina, dusmas pret visu,
Jo naids pret pasauli atsaucas, uz citiem,
Satraucas par katru kritienu, nē, vairs jau nē,
Prātā idejas tikai dzimst un klauvē,
Lai tiktu ārā, lai realizētu tās tālāk,
Sejas āda aizvien bālāka, kājas spārda,
Visus priekšmetus, kas trāpās pa ceļam,
Skaidrības nekādas nav, viss šķiet peļami,
Itkā nav kur doties, neviens jau negaida,
Tādas lietas, no kurām agrāk bij bail jau vairs nebaida,
Situāciju nemaina, nekas kas apkārt,
Pašam nav skaidrs, kas prātā apslēpts,
Sirds, kas itkā atvērta, sažņaugusies, bet pamana ka,
Ielas labajā pusē stāv kāds sen neredzēts,
Brālis, vai vismaz tā viņi viens otru dēvēja,
Šis lepni nolielījās, ka esot rādīts pa TV,
Kriminālajā informācijā, nez pat vai skolā mācījās,
Bet vajagot taču seno laiku vārdā iedzert,
Un tagad šim tāda iecere, ka vajadzētu iet pie draugiem,
Kuri Augu dienu, to vien dara kā rauj vien,
Pie dzīvokļa tiek uzspiezta zvana poga,
Dūmi, smaka, grūti elpot viens vel saka:
Ar laiku pieradīsi, visiem glāzes rokā,
Reibonis. Smejās tā ka lokās,
Un tā tas vēl labu laiku ilgst, kamēr vienam otru,
Jau vajag gulēt vilkt, pritonā silts,
Vienīgi tad kad rītā visi ceļās,
Šī stāsta varonis jau ir citur,
Nē, viņš nav aizgājis, viņa ķermenis turpat guļ,
Diagnoze - alkohola saindēšanās,
Piedziedājums:
2x.