Rudens tālē

Vai atceries, draugs, rudenīgo tāli,
Un skaisto sapni dārza lapenē?
Kad pirmās salnas sudraboja zāli,
Tu manim klusi atsacīji - nē.
Un kad poēc gadiem restorāna zālē -
Tur klusā, augstā Alpu virsotnē -
Pēc dzīves maldiem noguruši abi,
Mēs klausījāmies vēja koncertā.
Tu stāstīji man jauno dienu stāstu,
Un acis aizvērusi - teici - jā.
Es sapratu, bet nebija man glāstu,
Jo sirds bij lauzta agrā jaunībā.
ES gribu brīva būt kā jūras kaija.
Un pāri jūrai tālu lidināt.
Kaut arī vēlāk jāraud būtu žēli -
Vienalga man, vienalga tagad man.