Lāstekas

Soli pa solim kā vējš,
Rītu pa rītam kā vējš.
Kas papīrus jauc ar putekļiem,
Un vasaras nes uz rudeņiem.
Kas naktī Tev roku klusi satver,
Kas miegā Tev pārklāj savu ēnu.
Un Tu nesaproti,
Un Tev rokas matos krīt, kad ir bail.
Tik tālu kā jūra, kā prieks,
Tik tālu kā nomīdīts sniegs.
Kā viss, kas tik ātri Tev aizmirsies,
Kā ābola serde, kurā iegūlies nejaušs tārps.
Un Tu nepazīsti un Tev dienas pāri slīd,
Un Tu nesaproti un ir nakts un es redzu kā Tu nāc,
Man pretī Tev rokas kā nosalušas domas kā grēks.
Viss tik svešs - arvien lēnāk, lēnāk Tu nāc.
Tikai rīts, klusi iegūlies logā jau rīts.
Es vēlos jau dienas Tavas aiziet,
Es skatos un nakts Tava aizmieg.
Man ir apstājusies sirds,
Man dienām nav skaita,
Tikai lāstekas bālē.
Man nav Tev ko teikt,
Arvien tālāk, tālāk Tu sauc.
Kas ir dzēsts,
Tikai laiks skrien vēl ātrāk kā vējš.