Kad tu nāc

Vienmēr kad tu nāc,
Es acis atvērt kautrējos,
Jo esi tu brīnums mans,
Un laikam arī sods,
Bet kad tu projām ej,
Nav jēgas tavas pēdas dzīt,
Jo atmiņas ir debesīs,
Kas lejā nenokrīt,
Es vienmēr gribu bēgt,
Tas nerisina it neko,
Tas visu tikai sabojā,
Un visu tikai pasvītro,
Ka nemirs it neviens,
Un nepametīs it nekad,
Es tikai čukstus māku to,
Tā teikt svarīgāko,
Piedziedājums:
Nav man vairs glāstu kuros atgriesties,
Vienīgais atmiņās drīkst kavēties,
Nav man vairs ar citiem jēgas sacensties,
Vienīgais,
Man laikā pamosties,
Un iebrist baltā kupenā,
Un kailam vējā sadurties,
Pēc tam lai nav jādomā.
Varbūt nesaprasts,
Varbūt nedaudz nekaunīgs,
Es gribu tās atmiņas,
Kas lejā nenokrīt,
Piedziedājums:
Mna nav vairs glāstu kuros atgriesties,
Vienīgais atmiņās drīkst kavēties,
Nav man vairs ar citiem jēgas sacensties,
Vienīgais. . .
Nav man vairs domu kurās sapīties,
Vienīgais laikam mainoties,
Nav man vairs ar sevi jēgas sacensties,
Vienīgais. . .
Nav man vairs zīmes kuras jātulko,
Vienīgais kurš kuru atbrīvos,
Nav man vairs ēnas kuras pievieno,
Vienīgais. . .