Viņi dejoja vienu vasaru.

Vai tik tā liekas vai ir vērts teikt ka sākums kam nav,
Beigu reiz,
Tu un es reiz nonāks galapunktā,
Sveiki esmu šeit kurš to būtu teicis hei,
Ka nauda ir veids uz kā balstās draudzība beidz.
Esi saudzīgs nekāda pasaules nauda nestāv pāri jūtām,
Ja tās jūtam paši jūs pašu jautrība par pušam,
Nepadari sevi tukšāku ņem un dod pretī,
Ka krustā sinis Jēzus Kristu piedod ja kaut netīk,
Es krāpu nēģeri atvaino tu esi viss,
Kā mūzika kuras gaismā manā sirdī neizdzist nemūžam,
Es esmu tavs un šie vārdi pauž to plūst pār lūpām ka,
Avota ūdens jātām,
Ļaujot lūkāt atmiņas kaut 24 stundas sutkā.
Es tevi dievinu.
Viņi dejoja vienu vasaru,
Un pēc tam pēc tam.
Tā jau notiek pāriet un norimst,
Bet kad esi palicis viens.
Kas ir pārņēmis mūs abus nelaiž vaļā,
Liek man no pārpilnības pārkliegt sevi pašu vēl jā,
Vārdu skaļāk,
Nu taču es izbaudu šo garšu kas mani plēš vai pa daļām,
Un šī smarža,
Smarža kas liek man pievērt plakstiņus,
Brīdi ar pirkstiem saspiest acs kaktiņus un ļaut lai,
Slīd.
Tavas rokas no mana ķermeņa glāstot vai kā zīd,
Tā vakarā no rīta ar labunakt un labrīt,
Klusums kas padara ap mums lietas trokšņainas,
Rada iekšēju brīvību tas skatiens kā ar roku nomaina,
Dvēseles melodiju mums par labu,
Mirkli nogaida un ļauj sagrābt mūs abus,
Kaut kam tādam kas virmo tepat apkārt savādi,
Šī sajūta atgādina ko jau bijušu agrāk,
Tā nedrīkst atstāt mūs tas ir skaidrs jūt,
Tās ir bailes no tā kas zūd pirms laika plūsmas.
Viņi dejoja vienu vasaru,
Un pēc tam pēc tam.
Tā jau notiek pāriet un norimst,
Bet kad esi palicies viens.
Durvis ciet hei,
Lieciet mani mierā,
Man nevaig nevienu jā,
Ļaujiet lai skan vienkārši šī dziesma liekās,
Skanēs šeit mūžīgi,
Jo esmu iekāpis vilcienā kurš nemaz nebaidies sāk,
Braukt iekams,
Nevis kaut kā un pietams piegruzīts ar kaudzi,
Satiem pļakiem ļauc šeit atrasts ceļš dāvanas,
Sauc,
Šīs 4 plaukstas kā pielīmētas viena pie otras,
Kā pie otas makslienieka tērauds spiediens rokās,
No sāpēm tirpoņa moka,
Prot gatavs atdot visu kaut sasteigts būs ar hromētu,
Aproci,
Es ceļos kristīts,
Man ščist ka mūs šķir bez kristus,
Un dieva nav ļauc nevienam pēc paveikta palikdam uz,
Vietas,
Skrienam,
Kas slēpjas aiz šī smaida kas patiesībā prieku neredz,
Bailes un asaras nereti bet šoreiz nepamanīt nevar,
Šī maska mums neder tā ir par mazu,
Tukšuma sajūta rada paniku seja nomaina ādas krāsu,
Aizmiglo domīgs skatiens,
Kur vien skaties sejā neskaidrība,
Nemainīga viss ko redzu grīd atstāt nevaidzīgu spīd.
Es tevi neladīšu.
Viņi dejoja vienu vasaru,
Un pēc tam pēc tam.
Tā jau notiek pāriet un norimst,
Bet kad esi palicies viens.
Piever acis un atkal kā toreiz,
Spūldze skrien zvaigzne skrien.