Dūnu sirds

Cik tu jau ilgi mokies dūnu sirds,
Varbūt laiks ir atzīties,
Savus dūnu spārnus atraisīt,
Lai šī nakts var pērlēs mirkt,
Bērna smaids kas mums neļauj par ēnu kļūt,
Vēl ir jūtams tas mūs vēl tur,
Kas prot sasiet šos mezglus ciešāk ciet,
Lai tas paliek un neaiziet,
Dūnu sirdi rotājot,
Savas pērles došu,
Mūsu sirdis uzplaukstot,
Nakti iedegs košu,
Un nezinot kā vēlāk būs,
Es naktij tomēr uzticos,
Jo kamēr pērles sirdī būs,
Tās pratīs nosargāt mūs,
Uz mēness pusi galvu griez ir laiks,
Tev par pērli jāužina,
Miegā mosties skaties kas tur viz,
Kādam atkal smaida sirds,
Zvaigznes bērns kas mums atļauj šai sapnī būt,
Vēl ir manāms un tevi jūt,
Lai pūš vēji to ceļi šķērsos mūs,
Sapnī jūtas nesarūs,
Dūnu sirdi rotājot,
Savas pērles došu,
Mūsu sirdis uzplaukstot,
Nakti iedegs košu,
Un nezinot kā vēlāk būs,
Es naktij tomēr uzticos,
Jo kamēr pērles sirdī būs,
Tās pratīs nosargāt mūs.