Dodge Challenger – neprāts uz ratiem (Forsāža)
Šis auto «rij» degvielu spaiņiem, naudu kaudzēm un jaunās riepas dažu minūšu laikā. Bet īpašnieks visu piedod, jo tā ir daļa no viņa sapņa – kļūt par «Dodge Challenger» īpašnieku.
«Challenger» ir draivs. Tas ir izaicinājums mūsu pasaulei, kur visi domā par ergonomiku, aerodinamiku un ekonomiju. Tas viennozīmīgi ir dzīvesveids, jo tikai retais gribēs nopirkt sev šādu auto, uzzinot, cik tas spēj patērēt degvielu pilsētas braukšanas režīmā. Bet 38 gadus vecā Harri no Somijas tas nav vienkāršais kulta amerikāņu auto, par kuru sapņo tūkstošiem cilvēku... Viņa apmātības saknes ir jāmeklē bērnībā, kad 10 gadu vecumā Harri tēvocim piederēja «Dodge Challenger Convertible» (kabrio amerikāņu nosaukums). Šis fantastiskais auto nevarēja atstāt zēnu vienaldzīgu, tāpēc kādu dienu Harri pateica savam tēvam: «Kad izaugšu liels, man arī būs savs «Challenger»!» Tēvs tikai pasmaidīja, bet Harri auga, izglītojās un nenogurstoši strādāja, lai īstenotu savu sapni, kas viņam arī izdevās pirms diviem gadiem.
Spožums un ātrums
Harri šķiet, ka viņa «Challenger» ir spožākais «amerikāņu muskuļu» pāraugeksemplārs. Es nevaru pateikt, ka šie «Dodge» bija amerikāņu galvenais sasniegums (kas varētu aizskart citu lielisku auto, t.sk. «Mustangu», «Čardžeru», «GTO» u.c. mīļotājus), bet par to, ka tas ir klasika, šaubu nav. «Challenger» tika ražots 70. gados, kad visu amerikāņu auto ražotāju modeļu gammā bija «muskuļi». Pagarināta platforma no «Plymouth Barracuda» palielināja riteņu bāzi par 2 collām, kas uzlaboja vadāmību (kaut arī vadāmība nav šo auto stiprākā puse) un ļāva radīt lielāku salonu. Piedāvātie dzinēji modelim ir divi – V8 440 cm³ varianti (pēc Eiropas standartiem tas ir virs 7 litriem!), «Magnum» ar jaudu 375 ZS, «Six Pack» ar 390 ZS un «HEMI» – 426 ZS. Šie briesmoņi, neraugoties uz milzīgiem gabarītiem un pašmasu (un trīspakāpju «automātiem»), paātrinājās līdz simtam 7 sekundēs! Un tas ir 1970. izlaiduma gada sērijas auto!
Cik maksā sapnis?
Auto, kas pieder Harri – kupeja ar 440 cm³ dzinēju, komplektācijā R/T («Road & Track») – , atšķiras no parastiem «Challenger» ar stiprāku piekari, dekoratīviem gaisa savācējiem un, protams, R/T emblēmām priekšā un aizmugurē, lai īpašnieks justos, ka viņa auto ir ekskluzīvāks. Iepriekšējais īpašnieks saudzēja un laikus apkopa savu auto, tāpēc Harri uzreiz pēc pirkšanas varēja ķerties klāt modernizācijai un individualizācijai (un nodarbojas ar to pašu joprojām, jo šo procesu var pabeigt tikai naudas trūkuma dēļ). Detaļas tika atrastas gan interneta izsolēs, gan tādu pašu entuziastu sapulcēs, bet «Challenger» saņēma balvas visos pasākumos, kur piedalījās (arī šī gada Amerikāņu auto salidojumā Igaunijā, kur mēs arī tiekamies). Pirmais, ko izdarīja Harri pēc auto saņemšanas, – sāka dzinēja modernizēšanu. Dzinēja bloks tika modificēts un ieguva stiprākus virzuļus, alumīnija «galvas» un «Edelbrock» ieplūdi, «Mopar» vārstu vākus, karburatoru «Speed Demon 750», jaunu aizdedzes sistēmu un daudzus citus sīkumus. Harri negribēja izpaust, cik tas viss viņam izmaksāja. Cik, jūsuprāt, ir jāizmaksā sapnim?
Mūsdienu tehnoloģijas
Arhaisks salons ar ādas «soļiem» bez jebkāda sānu atbalsta slēpj arī mūsdienu tehnoloģijas – tai skaitā papildu mērinstrumentus un multimediālo instalāciju. Ir pat DVD atskaņotājs ar monitoru un līgzda «IPod» pievienošanai – kas teica, ka klasiskas tehnikas īpašniekam nav tiesību uz labu skaņu? Bet visspožākās atmiņas par šo auto man tomēr ir no brīža, kad saule ar saviem pirmiem stariem izzīmē muskuļiem raksturīgas formas... Interesanti, kādā vecumā es varēšu atļauties sev līdzīgu?
«Dodge Challenger» R/T, 1970
Dzinējs: 440 cm³, 500+ ZS
- Modificētie virzuļi
- Alumīnija cilindra bloka galvas EDELBROCK RPM
- Alumīnija vārstu vāki MOPAR PERFORMANCE
- Alumīnija ieplūde EDELBROCK RPM
- Karburators SPEED DEMON 750
- Aizdedzes sistēma MSD
- Eļļas paliktnis MILODON
- Izplūdes kolektori HOLLEY
- Jaunie buferi, optika, spoguļi, moldingi u.c.
- Tahometrs un papildu mērinstrumenti
- Multimediālā instalācija: DVD atskaņotājs ar monitoru, «Ipod» pieslēgšanas ligzda
Teksts un foto: Deniss Podnebess