Suņa raksturs un iedzimtība

Suņa ceļš pie cilvēka vēl nav pilnībā noskaidrots, tomēr pastāv uzskats, ka dažādas suņu šķirnes cēlušās ne no vieniem un tiem pašiem senčiem, līdz ar to mantojot katra savas raksturīgās iezīmes, kas nosaka to raksturu un izturēšanos. Zinātnieki domā, ka daļa suņu šķirņu ir izveidojušās no šakāļiem, bet daļa no vilkiem. Dabā abas šīs sugas atšķiras gan pēc izskata, gan paradumiem, gan vietām rangā.

Ja vilks sev barību gādā pats, tad šakāļi pārtiek no tā, ko tiem atstājuši citi plēsēji.
Vilku izcelsmes suņu šķirnes, tādas kā Sibīrijas Haski, Laikas, Dogi, Terjeri u.c. Savā raksturā vienmēr ir patstāvīgākas, tik ļoti nealkst cilvēka uzmanību, neuzskata savu saimnieku par Dievu, bet gan uztver to kā sava bara vadoni, kaut arī draudzīgi noskaņoti, tie reti kad mēdz lēkāt apkārt cilvēkam, skaļi izrādīt savu sajūsmu, bet tajā pat laikā ciena savu saimnieku un ir tam uzticīgs. Raksturā nosvērti, bet pie nepareizas audzināšanas var censties pārņemt līdera lomu un cilvēkam pēcāk šo statusu ir diezgan grūti atgūt. Šī tipa suņi mazāk pārdzīvo, ja tos atstāj vienus.
Šakāļu tipa suns cilvēku uzskata par, it kā spēcīgāku plēsēju, augstāku rangā, līdz ar to vairāk “cenšas” apliecināt viņam savu draudzību, jo cilvēks ir tas, kas viņu baro. Nereti šie suņi cilvēkā saskata nevis līderi, bet pieķeras kā kucēns savai mātei, grūtāk pārdzīvo nošķirtību no saimnieka, savā būtībā ir labi ģimenes suņi, jo atšķirībā no Vilku tipa suņiem, kas par līderi atzīst tikai vienu cilvēku, šakāļa pēctecis labprāt draudzējas ar visiem. Tas nenozīmē, ka šakāļu tipa suņi būtu dēvējami par pielīdējiem, nebūt ne, tie vienkārši atvērtāki savām emocijām. Pie šakāļu tipa suņiem pieder tādas šķirnes kā Labradori, Spanieli, arī Vācu aitu suņi u.c.
Protams, ne jau vienmēr suņa rīcība un uzvedība atspoguļo viņa tālos senčus, jo suņa raksturu veido ne tikai iedzimtība, bet arī audzināšana, dzīves pieredze un, protams, arī individuālās iezīmes. (Pēc K. Lorenca)