V.A.Mocarts - Rekviēms - Rīgas Doms, 21.marts

21. martā Rīgas Domā būs iespēja piedzīvot Volfganga Amadeja Mocarta pēdējo, leģendāro skaņdarbu – "Rekviēmu". Šis darbs, kas tapis noslēpumainos apstākļos, joprojām aizrauj un liek aizdomāties par komponista likteni un ģenialitāti. Koncertā uzstāsies solisti, Rīgas kamerkoris "Ave Sol" un Vidzemes kamerorķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā.

Mocarta "Rekviēma" mistērija

Mocarta "Rekviēma" tapšanas stāsts ir apvīts ar leģendām. Dīvainais pasūtinājums, komponista pāragrā nāve un uz mūžu zudušais kaps ir veidojis īstu mītu ap šo šedevru. Lai gan "Rekviēms" nav pilnībā pabeigts paša Mocarta rokām – daļu no tā pabeidzis viņa māceklis Zīsmairs –, tas ir kļuvis par Mocarta mākslas visaptverošu simbolu. Pat savā nepilnīgajā izskatā "Rekviēms" spēj atstāt neizdzēšamu iespaidu uz klausītājiem.

Jautājumi un atskaņas

"Rekviēms" ir skaņdarbs, kas biežāk nekā jebkurš cits Mocarta darbs ir izraisījis vairāk jautājumu nekā sniedzis atbildes. Kas slēpjas šī darba magnētismā? Kāpēc Mocarts komponēja "Rekviēmu" ar pārliecību, ka raksta to sev pašam? Kas vispār viņam bija "Rekviēms" – atvadīšanās no zemes dzīves vai citas esības priekšnojauta? Kā tas gadījās, ka kāda dīvaina grāfa neparasto pasūtinājumu komponista uzbudinātā iedvesma pieņēma par zīmi no augšas, bet melnā tērpto grāfa sulaini – par Mūžības vēstnesi?

Mocarta iedvesma un vīzija

Komponējot "Rekviēmu", Mocarts it kā slējās augšup kā katedrāle. Ar savu iekšējo dzirdi viņš skaidri saklausīja šausminošas ercenģeļu balsis, grēcinieku kliedzienus un lūgšanas pēc mūžīga miera un piedošanas. "Kyrie eleison! Christe eleison!" – komponista sāpju atdzīvinātā kanoniskā latīņu valoda bija pārvērtusies par viņa paša lūgšanu. Mocarts juta, kā deg Viņa brūces un pil asinis no ērkšķu kroņa, ticēdams, ka Augšāmcelšanās ir tuvu.

Nāve kā draugs un ceļš uz nemirstību

Mocarts centās pārtulkot savas jūtas cilvēkiem saprotamā valodā, steidzoties pārkausēt sevi sīkajās notīs, lai tajās saglabātu pēkšņo atklāsmi un jaunās pazemības jēgu: Nāve ir Draugs. Diemžēl viņš nepaspēja pielikt punktu partitūras beigās un uzrakstīt savu vārdu – Mozart. Tādējādi iztrūkstošās beigas pārvērtās par Nebeidzamību, bet himna Nāvei kļuva par ceļu uz Nemirstību. Šis nepabeigtais darbs liecina par komponista pārdabisko spēju ietvert mūzikā visa mūža atziņas un cerības.

Biļetes

15.36 - 51.21