Streetbike Freestyle jeb stantraidings Latvijā (Forsāža)

Intervija ar «Stuntfighters Team Latvia» menedžeri Mārtiņu Arentu
Kas ir stantraidings, un kā tas radās?
Stantraidinga tradīcijas Latvijā aizsākās nejauši. Pirms vairākiem gadiem Latvijā Inčukalna vietējie puikas – «huligāni uz motocikla», kā viņus dēvēja vietējie – bija pietiekami ilgi vizinājušies ar motocikliem, lai rastos ideja pamēģināt kaut ko jaunu. Aizsākās mēģinājumi braukt uz pakaļējā riteņa, tad – uz priekšējā riteņa, tad – sēžot uz bākas un kājas turot pāri stūrei. Mēģinot uzzināt pasaules pieredzi šajā jomā, radās nojausma, ka tas pasaulē ir kādu laiku zināms motofrīstaila veids – stantraidings. Sākās cītīga video izpēte un treniņi. Ziņas par šādiem triku meistariem izplatījās ātri, un drīz vien arī plašāka Latvijas publika ieraudzīja, kādus trikus ir iespējams izpildīt uz šosejas motocikla. «Stanterus» sāka aicināt uz dažādiem šoviem, auto dragreisiem un tolaik notiekošo «Streetrace party», lai demonstrētu savu māku, kas toreiz pēc «extreme» izslāpušajai publikai bija kā saldais ēdiens. Tagadējo «stantu» ar tā laika vairs nevar salīdzināt! Esam krietni paaugušies.

Kā to saprast?

Tagad tas viss ir daudz nopietnāk. Ir piecu cilvēku komanda – oficiāli dibināta sporta organizācija (biedrība) «Stuntfighters Team Latvia», kas ar stantraidingu nodarbojas pamatīgi – trenējas, menedžē, domā par komandas attīstību un tehniskām lietām. Treniņi notiek katru nedēļu vai pat katru brīvu vakaru. Arī ziema nav šķērslis – galvenais, lai uz asfalta nav bieza sniega un ledus kārta! Latvijas stantraidings vairs nav tikai braukšana uz viena no riteņiem, triki ir dažādi, sarežģīti un programma plaša. Viss ir tiešā tādā līmenī kā jebkur pasaulē.

Kā notiek treniņi? Kas var un kas nevar nodarboties ar šo netradicionālo sporta veidu?

Nodarboties ar stantraidingu var jebkurš, bet priekšrocības noteikti būs tiem, kam iepriekš ir bijusi saistība ar kādu no pierastā motosporta disciplīnām – motokrosu, motošoseju vai, vislabāk, mototriālu. Stantraidings tikai izskatās pēc izklaides, bet patiesībā tas ir ļoti smags un radošs darbs. Bez motocikla vēl būs nepieciešams fanātisms, pacietība, neatlaidība, liela vēlme, mērķis un hronisks «BTO» (baiļu trūkums organismā), jo nodarbe ir visai bīstama – iespējams iegūt traumas! Es pats, piemēram, nevarētu, jo man vairāk «paķer» organizēšanas jautājumi! Gana daudz adrenalīna varu gūt arī, stāvot malā – redzot rezultātu un gaidot šova vai sacensību beigas. Kad dzirdu ovācijas, tad zinu, ka darbs, kas tiek darīts, nav bijis veltīgs, un tas ir galvenais!
Komandai ir savs treniņu grafiks un vieta – katru nedēļas nodali, pateicoties SIA «Augstceltne» vadībai, sportisti trenējas uz Saulkrastu apvedceļa, DUS «Kurši» atvēlētā asfaltētā laukumā, kas sākotnēji bija paredzēts kā «parkings fūrēm».

Kāds ir jūsu komandas sastāvs, un cik vispār Latvijā cilvēki nodarbojas ar stantraidingu?

Latvijas stantraideru komūnas sastāvs: Jānis Rozītis un Gatis Riņķis – nopelniem bagātie braucēji; Kristaps Līdaks – tehniķis un praktiķis; es – Mārtiņš Arents jeb Mapo, kā draugi mani sauc, – komandas menedžeris. Ļoti daudz atbalsta un visādi citādi palīdz draugi, piemēram, Daniels Kupavskis (saukts par Kaķi) gada sākumā palīdzēja atrisināt finanšu jautājumu; Kārlis Smiltens (chechens), Ingus Augstkalns, Pauls Timrots palīdz «pareizi novirzīt informāciju» līdz masu medijiem! Protams, mūsu jaunie braucēji Kalvis un Lauris (Jims). Vēl ir Dainis Bērziņš (Skapis) un Tukuma puikas – Atis un Marts, kas arī intensīvi trenējas un piedalās vietējā mēroga sacensībās. «Stuntfighters» komūna ir ļoti draudzīga, katrs treniņš, izbrauciens uz šovu vai sacensībām ir viens liels «party» ar lielu devu jautrības, bet mēģinot neaizmirst, ka galvenais ir plānotā uzstāšanās. Pagājušajā gadā pirmo un vienīgo reizi gadījās aizmirst par rītdienu... Tad arī viens no mūsējiem – Gatis –salauza kāju Kijevā... Bet nu tas ir cits stāsts ;)
Šogad komandai ir arī sponsors – kokrūpniecības uzņēmums «PATA AB», pateicoties tam, komanda sezonas sākumā varēja sagatavot tehniku un piedalīties visās plānotajās sacensībās. Tomēr ir novērojama zināma tendence sportā – jo līmenis augstāks, jo vairāk naudas vajadzēs.

Kā notiek sacensības, vērtēšana?

Nekur pasaulē stantraidings nav klasiskais sporta veids un tam nav savas federācijas, nolikuma, vienotas vērtēšanas. Varbūt tāpēc, ka no pašiem pirmsākumiem tas ir brīvdomājošs sporta veids. Tas ir līdzīgs auto driftam, kas tagad Latvijā uzņem arvien lielākus apgriezienus – skatītājam baudāms šovs, dalībniekam precizitāte, atraktivitāte un izpildījums. Ir žūrija un ir vērtējums. Cik katru reizi tas ir objektīvs, atkarīgs no tiesnešu lēmuma un spriest spējas. Katrās sacensībās organizators pats nosaka sacensību kārtību un vērtēšanas kritērijus. Sacensību kvalifikācijā ir bāze ar obligātajiem trikiem (parasti lēnbraukšana uz aizmugurējā riteņa, garākais stopijs un drifts ap konusu), kur jāsavāc iespējami visvairāk punktu. Šī ir vienīgā sacensību daļa, kur vērtējums ir tehnisks, skaitot sekundes, metrus un apgriezienus.
Nākamajās kārtās ir brīvas izvēles triku programma (4 – 5 minūtes), kur braucēji rāda visu, ko apguvuši treniņos. Tiesneši, rādot cipariņus tāpat kā žūrija «Jaunajā vilnī», vērtē triku izpildījumu, cik tie ir ekstrēmi un sarežģīti, cik daudzveidīgus trikus sportists spēj izpildīt un cik atraktīvs ir braucējs, kā spēj komunicēt ar skatītājiem. Amerikas un Eiropas vērtēšana ir diezgan atšķirīga – Amerikā stantraidings ir ekstrēmāks, ātrāks, bīstamāks, ar lielu devu akrobātikas. Savukārt Eiropā – filigrānāks un tehniskāks. Katram sportistam ir savs raksturs un stils, kādu tas apzināti vai neapzināti ir izkopis un pieprot. Jānis Rozītis, piemēram, ir vairāk trenējies uz lieliem laukumiem, un viņa triki ir ātri un ekstrēmi. Jāņa «repertuārā» ir viens triks – ātrais drifts, sēžot uz bākas, kas ir ļoti bīstams mototriks un kuru vairums eiropiešu neizpilda, un, redzot to Jāņa izpildījumā, jāsaķer galva. Katrs sportists arī citādi ir sagatavojis motociklu, līdz ar to katram tehniskās iespējas izpildīt kādu noteiktu triku ir atšķirīgas. Pasaulē ļoti eleganti skaitās, ja motocikls ir maksimāli pietuvināts standarta versijai (tāpēc arī otrs stantraidinga nosaukums ir «streetbike freestyle»), citiem vārdiem sakot, mazāk pārbūvēts, ar kuru to pašu triku izpilde ir tehniski sarežģītāka.

Uz sacensībām komanda dodas bieži, un panākumu saraksts ir garš, ar tendenci pagarināties ar vēl augstākiem sasniegumiem:
2006. gads, Polijas čempionāts, 1. vieta – Jānis Rozītis
2006. gads, Baltijas čempionāts, 2. vieta – Jānis Rozītis
2007. gads, Baltijas čempionāts, 1. vieta – Jānis Rozītis
2007. gads, pasaules čempionāts (Ungārija), 9. vieta – Jānis Rozītis
2007. gads, Anglijas čempionāts, 1. vieta – Jānis Rozītis
2007. gads, Eiropas čempionāts (Nīderlande), 14. vieta – Jānis Rozītis
2008. gads, Ziemeļvalstu čempionāts (Somija), 2. vieta – Jānis Rozītis
5. vieta – Gatis Riņķis
2008. gads, Eiropas čempionāts (Austrija), 12. vieta – Jānis Rozītis
21. vieta – Gatis Riņķis

Kā notiek šovi, kur un kā jūs uzstājaties?

Stantraidings sastāv no treniņiem, šoviem un sacensībām. Šovs un sacensības ir saistīts – jo esi labāks sacensībās, jo vairāk pieprasīts un dārgāks «produkts» esi šovos. Šovs ir ne tikai ekstrēmu triku patrādīšana, bet arī spēle ar skatītājiem un to iesaistīšana šovā. Mūs uzaicina arī dzimšanas dienas ballītēs, uzņēmumu prezentācijās, motoklubu jubilejās, arī kāzās un daudz dažādos citos pasākumos! Šogad ir izveidojusies jauna un veiksmīga sadarbība ar drifta sportistu Gvido Elksni, ar kuru «Forsāžas» dragreisa un «Drift Party» ietvaros rādījām pilnīgi jaunu un spontānu «drift vs stunt performanci». Nākamajā gadā pašmāju un ārzemju publiku priecēsim ar vēl krāšņāku un ekstrēmāku šovu, kurā tiks savienotas dažādas auto un moto sporta disciplīnas. Būs jautri! Arī braucēji attīstās un domā jaunus veidus, kā uzlabot savu sniegumu un kā «paķert» publiku. Visvairāk šovos esam piedalījušies Ukrainā, un katru gadu domājam, kā parādīt kaut ko jaunu. Publika tur arī ir pozitīvāka, ar karstākām asinīm, jo stantraidings viņiem ir kaut kas jauns un unikāls, un vietējie puiši mācās un iedvesmojas no mums. Baltijā mēs esam labākie, Polijas čempionātā arī bijām pirmie. Labākie esam arī Krievijā, Anglijā, kur 2007. gadā izcīnījām 1. vietu. Arī Armēnijā esam pirmie ...jo tur nav neviena stantraidera. Lietuvietis kādu laiku bija mums priekšā, bet nu esam viņu apsteiguši.

Kādi ir jūsu sapņi un izvirzītie mērķi...

Mūsu sapnis ir aizbraukt uz Ameriku, kur notiek ASV čempionāts stantraidingā, kas arī tiek dēvēts par pasaules čempionātu. Tur atbrauc aptuveni 130 pasaules vislabākie stantraideri. Tas ir ļoti prestižs pasākums, un panākumi tajā nodrošina ekskluzīvu statusu. Un pats galvenais – mums tur ir arī izredzes, jo varēsim izpausties ar ātro un ekstrēmo stantraidinga stilu.
Gribētos, lai stantraidings mūsu komandai ir kā pamatdarbs. Lai ir pietiekami daudz laika treniņiem, sacensībām un šoviem, lai ar to var nopelnīt naudu. Jo cilvēkam nav lielākas laimes, kā darīt to, kas viņam patīk un sanāk, turklāt par to vēl saņemot naudu.

Interviju sagatavojusi Antra Bārbale

Pauls Timrots par stantraidingu:

«Es šai kustībai sekoju līdzi jau no pašiem sākumiem, jo Jāni Rozīti pazīstu vēl no pagājušā gadsimta beigām, un esmu redzējis, kā viņi aug, attīstās un mainās. Šajā sporta veidā mani visvairāk fascinē riska robeža, kas ir ļoti tuvu, taču iespēja satraumēties – milzīga. Un cilvēks tomēr aug un iet uz priekšu, un veido savu meistarību, bet, ja krīt un satraumējas, tad kādu brīdi izkrīt no aprites, kamēr dakterējas, un dzīve tomēr nav tik gara. Un, ja kāds tiešām ir ko sasniedzis šajā sporta veidā, tas ir nenormāli ekskluzīvi! Var braukt ar riteni vai skriet maratonu arvien ātrāk un ātrāk, un nekas nenotiek, un tādi var būt tūkstoši, bet tas talants, līdzsvars un dūša, kas vajadzīgs šajā sporta veidā, ir ļoti retas spējas, un, redzot stantraidinga demonstrējumus, ir jānovērtē, ka tu redzi kaut ko ļoti unikālu un retu. Tā nekad nebūs, ka stantraidings būs masveidīgs un ar to varēs nodarboties skolā fizkultūras stundās. Aiz viņiem nenāks masas – viņi ir tikai daži un ar to arī unikāli.»