Festivāls "Baltijas pērle" 10. septembrī
Festivāls "Baltijas pērle" savu kārtējo kino rudeni velta Lielās Depresijas filmu programmai: gangsterfilmas, mūzikli, ekscentriskas komēdijas, romantiskas melodrāmas. Visam, kas pirms 80 gadiem palīdzēja amerikāņiem nezaudēt gara spēku un pārvarēt viņiem uzvēlušos bezizejas smagumu.
Glena Millera orķestris, kas atklās festivālu 10. septembrī, ar savām "serenādēm" atgādinās jums ne tikai par slaveno Saules ieleju, bet arī par citām iemīļotām trīsdesmito un četrdesmito gadu filmām. Mēs ieguldījām daudz spēka, lai padarītu to visu pieejamu pašreizējos skaudrajos apstākļos. Mēs neesam paaugstinājuši biļešu cenas! Mēs piedāvām iespēju noskatīties pasaules kino klasikas darbus par Ls 2,50.
Glena Millera orķestris, kas atklās festivālu 10. septembrī, ar savām "serenādēm" atgādinās jums ne tikai par slaveno Saules ieleju, bet arī par citām iemīļotām trīsdesmito un četrdesmito gadu filmām. Mēs ieguldījām daudz spēka, lai padarītu to visu pieejamu pašreizējos skaudrajos apstākļos. Mēs neesam paaugstinājuši biļešu cenas! Mēs piedāvām iespēju noskatīties pasaules kino klasikas darbus par Ls 2,50.
Pietiks apcerēt pasaules galu! Ja vien jūs nemeklējat sev vietu kapu kalniņā, tātad visam par spīti grasāties dzīvot!
Jā, tieši par spīti, jo krīzes atnāk un aiziet, bet mēs paliekam.
Tā jau ir bijis - tieši pirms 80 gadiem, pēc slavenās "melnās otrdienas" – Volstrītas krišanas 1929. gada septembrī, kad Amerika uz vairākiem gadiem ieslīga Lielās depresijas drūmajos ūdeņos. Ieslīga, bet nenoslīka. Noturējās un izpeldēja tie, kuri nezaudēja gara spēku. To palīdzēja saglabāt arī kinematogrāfija. Ne velti šis laiks ir ierakstīts vēsturē arī kā Holivudas Zelta laikmets – kinoteātru apmeklējums šajā laikā palielinājās par 58 procentiem, salīdzinot ar laiku pirms ekonomiskās katastrofas.
Prezidents Franklins Rūzvelts toreiz sacīja: "Lielās depresijas laikā, kad cilvēku gara spēks ir vājāks kā jebkad, brīnišķīgi, ka jāšķiras tikai no pāris centiem, lai amerikānis varētu baudīt kino un aizmirst raizes, skatoties smaidošā bērna sejā. Grūtā brīdī ir jānovēršas no saspringtās un bezcerīgās dzīves un jātiecas pēc jauniem iespaidiem. Ja amerikāņi neticētu un nejustu līdzi traģēdijām, komēdijām, kino varoņu dvēseļu mokām un veiksmēm, ja to filmu mūzika neaizkustinātu viņu sirdis, diez vai viņi varētu atrast mierinājumu kaut kur citur."
Jā, tieši par spīti, jo krīzes atnāk un aiziet, bet mēs paliekam.
Tā jau ir bijis - tieši pirms 80 gadiem, pēc slavenās "melnās otrdienas" – Volstrītas krišanas 1929. gada septembrī, kad Amerika uz vairākiem gadiem ieslīga Lielās depresijas drūmajos ūdeņos. Ieslīga, bet nenoslīka. Noturējās un izpeldēja tie, kuri nezaudēja gara spēku. To palīdzēja saglabāt arī kinematogrāfija. Ne velti šis laiks ir ierakstīts vēsturē arī kā Holivudas Zelta laikmets – kinoteātru apmeklējums šajā laikā palielinājās par 58 procentiem, salīdzinot ar laiku pirms ekonomiskās katastrofas.
Prezidents Franklins Rūzvelts toreiz sacīja: "Lielās depresijas laikā, kad cilvēku gara spēks ir vājāks kā jebkad, brīnišķīgi, ka jāšķiras tikai no pāris centiem, lai amerikānis varētu baudīt kino un aizmirst raizes, skatoties smaidošā bērna sejā. Grūtā brīdī ir jānovēršas no saspringtās un bezcerīgās dzīves un jātiecas pēc jauniem iespaidiem. Ja amerikāņi neticētu un nejustu līdzi traģēdijām, komēdijām, kino varoņu dvēseļu mokām un veiksmēm, ja to filmu mūzika neaizkustinātu viņu sirdis, diez vai viņi varētu atrast mierinājumu kaut kur citur."