Andrejsala – kultūras notikumu epicentrs

Septembrī aprit gads kopš Andrejsalas Korpusu cehā ar regulāru izstāžu programmu un vērienīgiem mākslas pasākumiem darbojas Laikmetīgās mākslas centrs (LMC). Par LMC aktivitātēm, to, kā gada laikā mainījusies Andrejsalas seja, un ko gaidīt nākotnē, sarunājāmies ar LMC direktori Solvitu Kresi.

Baltajā naktī Laikmetīgās mākslas centrs atklās izstādi Mobilais muzejs, kas Andrejsalas Korpusu cehā būs skatāma līdz pat septembra beigām. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šo projektu! Kāpēc nosaukums Mobilais muzejs?

Ideja par projektu Mobilais muzejs dzima tieši Andrejsalā un tieši Andrejsala noteica šīs izstādes kontekstu. Andrejsala, kā zināms, ir vieta, kur atradīsies Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs. Pēc slavenā arhitekta Rema Kolhāsa projekta vecā Andrejsalas TEC ēka tiks ievietota tādā kā čaulā jeb apvalkā, bet pagaidām šis vēl ir muzejs bez kolekcijas, jo tā ir tapšanas stadijā.

Pēdējos gados Andrejsalas Dienvidu galā ir notikusi tāda kā kreativitātes eksplozija, kas pārsteigusi visus rīdziniekus. Tur darbojas mobilas mākslinieku vienības, kuras startējušas un ļoti strauji attīstījušās tieši Andrejsalā, un to darbībā vērojama ļoti dinamiska un regulāra ar saturu piepildītu pasākumu producēšana. Projekts Mobilais muzejs tver pašreizējo situāciju – muzeja saturs eksistē bez sienām, un uzdod jautājumu: kāda būs šo mobilo radošo apvienību un Laikmetīgās mākslas muzeja čaulas mijiedarbība? Izstādē skatāmi darbi, kuros mākslinieki apspēlē “kolekcijas” terminu, radot jautājošu sajūtu – kas īsti ir kolekcija, pēc kādiem principiem tā tiek veidota.

Arī izstādes pieteikumā dota atsauce uz aktīvi notiekošo darbu pie jaunā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanas. Tā ir tēlaina metafora, vai izstādē iekļauto mākslinieku darbiem ir kāda tieša saistība ar topošā muzeja kolekciju?

Tā ir drīzāk jautājuma uzdošana, situācijas testēšana. Bet no otras puses – daudzi mākslinieki, kas piedalās šajā izstādē, piemēram, Anita Zabiļevska, Ēriks Božis vai Krišs Salmanis būtu pelnījuši, ka viņu darbi tiek iekļauti jaunā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā.

Svarīga izstādes Mobilais muzejs daļa ir Sorosa mūsdienu mākslas centra retrospekcija, kas balstīta uz mūsu datu bāzes materiāliem: 90. gadu laikmetīgā māksla. Sorosa mākslas centrs, uz kurā bāzes LMC ir izveidots, 90. gados bija vienīgā organizācija, kas atbalstīja laikmetīgo mākslu, un Sorosa fonds bija tā laika laikmetīgās mākslas vēstures veidotājs. Šajā izstādes daļā eksponētie autori, piemēram, mūsu klasiķi L. Laganovskis un K. Ģelzis, ar saviem darbiem arī būtu pelnījuši vietu Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā.

Pēdējā laikā jūsu izstādes tiek eksponētas galvenokārt Andrejsalas Korpusu cehā un galerijā Ēdnīca. Kur darbojāties, kamēr Andrejsalā nekādas kultūras un mākslas aktivitātes nenotika?

Kā redzat, mums ir diezgan liela bibliotēka, bet savas izstāžu zāles mums nav, darbojamies kā nomadiska, mobila vienība. Agrāk taisījām četras, piecas izstādes gadā, un šīm izstādēm īrējām telpas no citām institūcijām, vai arī izstādījāmies publiskajā telpā. Tā bija mūsu mūžīgā problēma – kur īsti rīkot izstādes. Mēs izmantojām tukšas ēkas, Magnum fotoizstādi sarīkojām bijušajā kinoteātrī Aina Kaļķu ielā, izstādi Kas ir svarīgi – bijušajā Rīgas domes ēkā. Esam izmantojuši arī viesnīcas telpas. Laikmetīgās mākslas centrs ir slavens kā mobila vienība pat starptautiskā kontekstā, jo mēs jebkuru vietu varam pārvērst izstāžu zālē. Ir ideja, ir izstāde – meklējam vietu!

Līdz ar izstādi Mobilais muzejs Andrejsalā notiks arī citas norises, kuras organizē vairākas radošās apvienības, kas ikdienā šeit darbojas. Kā veidojusies šī sadarbība?

Sadarbība veidojās ļoti veiksmīgi, un savā ziņā es jūtos kā krustmāte visam Andrejsalas notikumam. Lai arī LMC ir vairāk institucionalizēti, mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības – dalāmies pieredzē, apspriežam idejas, savstarpēji barojamies viens no otra. Ja es atrastos kaut kur Rīgas centrā, es droši vien nezinātu, kas šajā vidē notiek. Un tad, kādā sanākšanā, kad stāstīju par Mobilā muzeja projektu, citu radošo apvienību dalībnieki man teica: “Mēs arī gribam piedalīties, mēs jau arī esam tas muzejs bez sienām...” Tā šis projekts izvērtās plašumā.

Kā jūs raksturotu kultūrvidi, kas ir izveidojusies Andrejsalā – tās mākslinieki, citas radošās un izklaides apvienības?

Vide ir kļuvusi daudz dinamiskāka, un Andrejsalai tagad ir milzīga atpazīstamība. Dzirdēju, ka šajās brīvdienās siltajā laikā Andrejsala esot bijusi cilvēku pilna kā Jūrmala, ar lielu kultūras pasākumu apmeklējumu vakarā. Andrejsala tiešām ir rets izņēmums, kuru var saukt par reālu publisku telpu – te nav obligāti jāpiedalās, jāpatērē vai jāievēro kādi noteikumi. Tāda situācija gan var aizvest uz zināmu anarhiju, bet, manuprāt, Andrejsalas gars ir ļoti dzīvs un radošs, un cilvēki tur jūtas labi. Tagad ir redzams arī, kuras kultūras iniciatīvas ir dzīvotspējīgas un var attīstīties. Lai taisītu lielākus projektus, jāpiesaista finansējums un ir vajadzīgs menedžments. Tas prasa disciplīnu. Šīs jaunās iniciatīvas gada laikā ir ļoti augušas tieši kapacitātes ziņā. Un man šķiet, ka liela daļa, kas šobrīd piedalās Mobilajā muzejā, pat ja turpmākā sadarbība ar Andrejsalu neveidotos, noteikti būtu dzīvotspējīgi arī citā vidē.

Kā jūs prognozējat, vai pašreizējās kultūras un mākslas aktivitātes spēs sadzīvot ar plānoto Andrejsalas attīstību?

Ir jāapzinās, ka pati Andrejsalas vide neatkarīgi no mums nebūs mūžīgi nemainīga – tuvākajos gados tā tiks transformēta. Un pat ja tā būtu mūžīga – vai tas nebūtu tāds kā terminēts laika nogrieznis? Sākot nopietnāk strādāt, pievēršoties lielākiem projektiem, kļūst neizbēgama šo kultūras iniciatīvu institucionalizācija, jo lai piesaistītu projektiem finansējumu, ir nepieciešama grāmatvedība utml. Tad daļa apvienību aizies mazāk eksperimentālā plaknē, izveidosies par stabilām organizācijām, bet otra daļa pēc laika varētu arī beigt pastāvēt. Ja tomēr Andrejsalas attīstība aiziet citu – anarhijas – ceļu, būs jāatkāpjas stabilajām institūcijām. Manā skatījumā, optimālais variants ir tāds kā pašlaik: tiek ieturēts noteikts balanss. Bet lielas izmaiņas ir priekšā, un tās no mums nav atkarīgas.

Vecrīga kā kultūrvide ir komercializējusies, un Andrejsala ir kļuvusi par centrālo pulcēšanās un radošās darbības telpu lokālai kultūras publikai un māksliniekiem. Noteiktu daļu Andrejsalas mīļotāju satrauc, vai līdz ar Andrejsalas attīstību, šo nekomerciālo vidi nepiemeklēs līdzīgs liktenis?

Manuprāt, Rīgai pēc Andrejsalas rekonstrukcijas būs problēmas. Nesen atklāju, ka portālā „draugiem.lv” ir izveidota Andrejsalas domubiedru grupa, kurā valda spēcīgs satraukums par brīdi, kad Andrejsala vairs nepiederēs viņiem. Var just, ka ir palaistas vaļā kādas slūžas, un jaunieši ir sajutuši nepiespiestas publiskās telpas garšu. Tā ir liela jaunu, radošu cilvēku masa ar noteiktu viedokļu veidošanu savā vecuma grupā, un pilsētai vai Andrejsalai vajadzētu domāt, kur un kā mērķtiecīgi novirzīt šo radošo enerģiju. Citādi varam gaidīt tādu situāciju kā Harija Potera filmā – skolnieku armija nolemj paši sevi aizstāvēt un cīnīties. Tāpat arī Andrejsalas aktīvisti ir iniciatīvas pilni darboties, un ja šo iniciatīvu kaut kur nenovirzīs, viņi ies karot par Andrejsalu.

Kā to vērtēt no patērētāja viedokļa – vai tas ir labi vai slikti, ka Andrejsala pašlaik ir vienīgā mākslas zona. Vai arī citviet Rīgā būtu jāparedz vieta kultūras un mākslas aktivitātēm?

Tagad jau pamazām veidojas konkurenti – Spīķeri, kur nesen notika dokumentālā kino nakts. Manuprāt, arī viņi mēģinās izvērst ko līdzīgu Andrejsalas attīstības modelim kā nekomerciāla kultūras zona. Grūti prognozēt, vai viņiem tas izdosies, bet Andrejsala, kas fenomenāli īsā laikā izveidojusies par kultūras notikumu epicentru, protams, ir unikāla vieta. Tās popularitāte nav mākslīgi veidota: pirmkārt, tā atrodas tuvu centram, un otrkārt, pati vieta ir brīnišķīga.

Nekomerciāli mākslas un kultūras centri ir tapuši arī citviet pasaulē. Vai Andrejsalu var salīdzināt ar kādu no tiem?

Tas ir process, ko dēvē par ģentrifikāciju (urban gentrification) – ar kultūras līdzekļiem tiek mainīts kāda nolaista pilsētas rajona vai šķietami neperspektīvas teritorijas tēls. Klasisks ir Ņujorkas SoHo gadījums. Mākslinieki kā desants ieiet šajā teritorijā, pārmaina tās tēlu, un dabiski, ka vēlāk izveidojies tirgus izspiež viņus no šīs vides, un viņi ir spiesti pārvietoties uz jaunu teritoriju. Tāda ir kapitālisma loģika. Andrejsalas kontekstā, iespējams, šī neformālā mākslinieku publika pārvietosies uz attālāko Kaķsēkļa dambi. Tomēr es ceru, ka Andrejsalas attīstītāji centīsies paralēli stabilajam, institucionalizētajam Laikmetīgās mākslas muzejam noturēt arī citu Andrejsalas kultūras aspektu – ja ne gluži alternatīvo paradīzi, kas būtu pārāk utopiski, bet dzīvu kultūras vidi, ko rada dažādas mākslas iniciatīvas.

Viens no spilgtākajiem piemēriem pasaulē ir Kristiānija – 1000 cilvēku komūna, kura dzīvo uz vienas no Kopenhāgenas salām. Mākslinieki ir saglabājuši noteiktu teritoriju savās važās un nevienam to neatdod.

Jā, tas ir brīnišķīgi, Kristiānija jau ir kā valsts valstī! Kaut gan māksliniekiem tur šobrīd grūti iet... Bet, piemēram, Nīderlandē – Roterdamā un Utrehtā, arī Spānijā – Barselonā – atšķirībā no tendences, ka mākslinieki tiek izspiesti no sākotnēji neapdzīvotās teritorijas, ir novērojams cits scenārijs. Proti, apzinoties, ka mākslinieki finansiāli nav konkurētspējīgi, valsts, pašvaldība vai privātais sektors investē šajā teritorijā, lai mākslinieki tur paliktu. Mākslinieki tiek izņemti no tirgus situācijas, saprotot, ka tas, ko viņi rada – šī enerģija, pievienotā vērtība – maksā daudz dārgāk nekā attiecīgo kvadrātmetru īres maksa. Un šis būtu brīnišķīgs variants arī Andrejsalas gadījumā.

Pašreizējās tendences Rīgā gan neliecina, ka valsts sektors būtu sevišķi ieinteresēts atbalstīt šādas kultūras jomas. Piemēram, pagājušajā gadā par labu lielveikala projektam tika noraidīta kultūras centra izveide bijušajā kinoteātrī Maska Latgales priekšpilsētā.

Šo tendenci var redzēt arī sakarā ar pazemes izstāžu zāli, kas atrodas Rātslaukuma pazemē. Neiedziļinoties visās kuluāru lietās, ir savādi, ka jau trīs gadus Rīgas domes Kultūras departaments cīnās par šīs izstādes zāles iedzīvināšanu, un viņiem tas grūti nāk. Arī tas, ka Rīgai nav savas izstāžu zāles, Eiropas kontekstā ir absurdi. Salīdzinot ar Tallinu un Viļņu, Rīga ir izņēmums, jo šajā gadsimtā Rīgā nav uzcelts neviens muzejs, un Valsts Mākslas muzejs tapis pagājušā gadsimta pašā sākumā.

Vai iespējams vilkt kādas paralēles starp Tallinas KUMU un Andrejsalā ieplānoto Laikmetīgās mākslas muzeju?

Ar KUMU bija cita situācija, jo muzeja kolekcija bija izveidota jau pirms tā celtniecības – tur ir eksponēta mākslas vēstures kolekcija un laikmetīgās mākslas darbi, kas iepriekšējā periodā bija mērķtiecīgi iepirkti. Tādā ziņā viņiem bija cita starta pozīcija, un viņi atvēra muzeju gatavai ekspozīcijai. No vienas puses, tas ir daudz vieglāk, no otras puses – mums ir liels izaicinājums, iezīmēt šo trajektoriju no jauna. Bet Rīgai nevajag novērtēt KUMU par zemu, jo daudzi iekļauj Tallinu savos tūrisma ceļvežos tikai dēļ šī muzeja vien. KUMU ir liels tūrisma magnēts. Kur tad vēl apskatīt Baltijas vai padomju laiku mākslu? Citur jau to nevar redzēt!

Kādi ir nākamie Laikmetīgās mākslas centra projekti, kas tiks piedāvāti skatītājiem?

Turpināsies izstāžu sērijas mūsu projektu telpā Ēdnīca Andrejsalas Korpusu cehā. Tur mēs producējam viena mākslinieka izstādes, izvēloties nobriedušus māksliniekus, kuriem būtu nepieciešama papildu publicitāte. Ēdnīcā mēs izvēršam mazākas, mobilākas izstādes, seminārus, filmu skates, bet Korpusu ceha 1. stāva zālēs norit ilgtermiņa programmas, piemēram, gaidāmā Hansabankas prēmijas laureāta Valda Ozarniska izstāde, ART Baltica starptautiskā fotoizstāde, izstāžu sērija ar Aizkraukles bankas atbalstu. Principā mēs jau tagad funkcionējam kā tāds muzejs, jo izstāžu programma ir sastādīta teju līdz nākamā gada vidum.

Lai izdodas īstenot visas radošās ieceres, un tiksimies Mobilajā muzejā!