Skride, Nelsons un Birmingemas simfoniskais orķestris

15. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā neaizmirstamā koncertā dzirdēsim Baibu Skridi un Birmingemas simfonisko orķestri. Baudīsim Brāmsa Vijolkoncertu un Ceturto simfoniju diriģenta Andra Nelsona vadībā. Andris Nelsons ir gandrīz neticama likteņa īpašnieks – viņš diriģē pasaules labākajos opernamos un izcilākajās koncertzālēs, viņa rokās ir pasaules labākie orķestri, viņš ir iekarojis visas iespējamās klasiskās mūzikas virsotnes un viņa talanta spēks ir kā spēcīgi degošs ugunskurs, kas koncertos un operizrādēs liesmaini kvēlo. Un tikai pats Andris zina, kas baro šī ugunskura ogles, kad nodziest rampas ugunis un klausītāji, pārpilni skanisku iespaidu, devušies mājās.

Par Andra statusu klasiskās mūzikas pasaulē nepārprotami stāsta viņa oficiālā biogrāfija, kas lasāma Birmingemas simfoniskā orķestra mājas lapā. Tur teikts: nākamajās sezonās viņš turpinās sadarbību ar Berlīnes filharmoniķiem, Vīnes filharmoniķiem, Karalisko Concertgebouw orķestri, Bavārijas Radio simfonisko orķestri, Berlīnes Valsts kapelu, Bostonas Simfonisko orķestri, Ņujorkas filharmoniķiem, Philharmonia Orchestra un Cīrihes Tonhalle orķestri. Nosaukti tie simfoniskie kolektīvi, kas redzami visdažādāko rangu tabulu augšgalā. Runājot par opernamiem, nosaukts Karaliskais Koventgārdena opernams (Londona), Ņujorkas Metropoles opernams, Vīnes Valsts opera, Berlīnes Valsts opera un Baireitas festivāls, kur šovasar Andris atgriezās pēc debijas 2010. gadā un diriģēja to pašu "Loengrīna" izrādi, ko pirms diviem gadiem.

Andra Nelsona uzstāšanās norit galvenokārt Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Vācijā un ASV, mirklīgi iegriežoties Beļģijā un Francijā, tomēr abās šajās zemēs Andri zina mazāk, starp citu, tieši tāpat kā viņa guru Marisu Jansonu. Baiba Skride ir pastāvīga Andra Nelsona skatuves biedre – septembrī Lucernas ekskluzīvajā festivālā abi atskaņoja Sofijas Gubaiduļinas visnotaļ mūsdienīgo partitūru Offertorium, Eindhovenā satiksies Mocarta mūzikā, savukārt Birmingemā izklaidēsies Bēthovena koncerta lasījumā. Decembrī atkal Birmingema un atkal Bēthovens, tikai šoreiz "Trīskāršais koncerts" (pie klavierēm Larss Fogts!), janvāra beigās Bostonā Šostakoviča Pirmais vijolkoncerts un tā tālāk.

Viena no Nelsona žilbinošo panākumu atslēgām ir viņa unikālā personība – spēja cilvēciski apburt un atbruņot. Šīs personības sastāvdaļas ir gan gluži puicisks humors vai negaidīti ironisks valodas tiešums, gan dziļu jūtu dzirksteles acu dzīlēs un ķermeņa valoda, kas burtiski pieprasa, lai tu, mūziķi, un tu, klausītāj, degtu kopā ar viņu un mūziku. Saprašanās ar Birmingemas mūziķiem Andrim ir simtprocentīga.

vairāk par Andri Nelsonu lasiet žurnāla "Figaro" jaunākajā laidienā

Pirms diviem gadiem Birmingemas simfoniskais orķestris (BSO) svinēja 90. dzimšanas dienu – 1920. gada novembrī orķestra pirmo koncertu diriģēja Edvards Elgars. Deviņu desmitgadu laikā orķestris izveidojies par deviņdesmit cilvēku lielu kolektīvu ar saknēm Birmingemā un starptautisku reputāciju. Kā Birmingenas Simfoniskās zāles rezidences orķestris BSO sniedz vairāk nekā astoņdesmit koncertu vienā no pasaules smalkākajām koncertzālēm. Kā pilsētas sūtnis BSO pieprasīts Eiropas, Āzijas un Amerikas koncertzālēs un festivālos. Orķestra ieskaņojumi guvuši prestižas balvas. Līdztekus koncertdarbībai jānosauc arī sadarbība ar kori, kameransambļu un jauniešu ansambļu aktivitātes, kā arī izglītības programmas, kas ik gadu pulcē ap 53 tūkstošiem cilvēku Birmingemā un apkaimē.

Edvards Elgars ir tikai viens no ievērojamiem maestri, kas saistīti ar BSO. Orķestra slavu kaldinājuši tādi meistari kā Adrians Bolts, Andžejs Panufniks un Luī Frēmo. Astoņpadsmit gadu BSO vadīja Saimons Retls, un tieši viņa vadībā BSO kļuva par pasaules līmeņa orķestri. Šajā "plauktā" orķestris turpināja darbību somu diriģenta Sakari Oramo vadībā no 1998. līdz 2008. gadam. 2005. gadā nodibināja diriģenta asistenta posteni, tajā darbojas Maikls Sīls, kurš turpina arī spēlēt orķestra II vijoļu grupā.

BSO strādā Birmingemas Simfoniskajā zālē – akustiski perfektā koncertvietā, kuras atklāšana 1991. gadā kļuva par visas pilsētas atdzimšanas simbolu. BSO spēlē visdažādāko repertuāru visplašākās amplitūdas klausītāju lokam. Orķestris slavens ar simfoniskās un laikmetīgās klasiskās mūzikas koncertiem, taču ir arī vieglākas mūzikas pasākumi, piemēram, koncertsērija "Piektdienas vakars" ar filmu tēmām un mūziklu hitiem. Iecienīti ir "Rīta koncerti", "Skolu koncerti" un "Ģimeņu koncerti" – orķestris prot piedāvāt mūziku ikvienam.

BSO darbība, protams, neaprobežojas ar Birmingemu – orķestris ir pieprasīts vieskolektīvs visā pasaulē. 2009. gada februārī BSO ceļoja uz Atēnām – tā bija pirmā ārzemju uzstāšanās jaunā galvenā diriģenta vadībā. Sekoja tūre pa Spāniju, 2009. gada vasarā BSO spēlēja festivālos Lucernā, Gštādē, Berlīnē, Bonnā un Vupertālē. 2010. gada martā notika sekmīga vienpadsmit koncertu turneja pa Vāciju, savukārt 2010. gada augustā orķestris atkal uzstājās Lucernas festivālā.

Saimona Retla un Sakari Oramo vadībā orķestris veica virkni skaņu ierakstu, to skaitā ir ar pianistu Stīvenu Hafu ieskaņoties Sensānsa klavierkoncerti, kas ieguva Gramophone Record 2002 balvu kā gada ieraksts. Orķestris saņēmis arī Gramophone balvu Gold Disc 2008 par veikumu ierakstu jomā beidzamo trīsdesmit gadu laikā. Andra Nelsona vadībā BSO ieskaņojis virkni CD ar Riharda Štrausa simfoniskajām poēmām un Pētera Čaikovska simfonijām.

Atšķirībā no daudziem slaveniem komponistiem multiinstrumentālistiem Johanness Brāmss pats spēlēja tikai klavieres un vijoli iepazina, pateicoties tuvai draudzībai ar sava laika ievērojamo vijolnieku Jožefu Joahimu (1831–1907). Joahims bija ne tikai spožs virtuozs, bet arī apdāvināts komponists, viņa sacerēto tehniskā ziņā ārkārtīgi grūto vijolkoncertu laikabiedri, toskait Brāmss, vērtēja stipri atzinīgi. Kaut kā sanāca, ka pats pie sava vijolkoncerta Brāmss ķērās tikai tad, kad bija pārliecināts, ka Joahims pametis komponēšanu. Opuss tapis 1878. gada vasarā Austrijas pilsētā Pertšahā (ko bija iemīļojis arī Gustavs Mālers). Brāmsa daiļrades pētnieks Leons Botsteins uzsver, ka liela nozīme koncerta tapšanā bijusi ne tikai Jožefam Joahimam, bet arī Pablo Sarasatem un Emīlam Sorē – galu galā šis skaņdarbs ievērojami mainījis publikas priekšstatus par koncertvijoles iespējām. Botsteins uzskata, ka reti kuram izdevies tik maģiski un liriski izmantot instrumenta augšējos reģistrus, tik dziļi izpētīt vijoles perkusīvo un harmonisko potenciālo: "Vijole kļūst par ritmisko dzinuli, kas velk aiz sevis visu orķestri." Blakusminot, slavens ir Hansa fon Bīlova teiciens, ka Makša Bruha Vijolkoncerts esot PAR vijoli, turpretim Brāmsa Vijolkoncerts – PRET vijoli. Koncerta pirmatskaņojums notika 1879. gada 1. janvārī Leipcigas Gewandhaus – Brāmss diriģēja, Joahims spēlēja solo.

Johannesa Brāmsa Ceturtā simfonija ir arhitektūras šedevrs – to atzīst pat tie, kam Brāmsa milzīgais simfoniskais vēriens par plašu un nopietnu. Šī ir viena no vislabāk uzbūvētajām simfonijām mūzikas vēsturē, un tāpēc vien vērts klātienē piedzīvot tās atskaņojumu, jo neviens ieraksts nekad nespēs sniegt to vibrāciju kopumu, ko liels orķestris prasmīga diriģenta rokās uzauž koncertzālē. Simfonija komponēta 1885. gadā, kad Brāmsam ir 52 gadi – pats spēka pilnbrieds. Divas vasaras paiet darbā pie šī lieldarba, ko Brāmss sacer Štīriartē – Austrijas vidienē. Brāmsa Ceturtā simfonija neapšaubāmi liek ieklausīties – tas nav divertisments, ko var baudīt kopā ar piknika groziņu, taču iedziļināties gatavam klausītājam Andra Nelsona lasījums sola aizraujošu piedzīvojumu no simfonijas pirmās daļas raksturīgā motīva dažādajām metamorfozēm un otrās daļas vijīgā maiguma līdz trešās daļas vitālajam atsperīgumam un fināla slavenajai pasakaljai, kas balstās uz tēmu, aizgūtu no kādas Johana Sebastiāna Baha kantātes.

Mūziķi:
Baiba Skride, vijole
Birmingemas simfoniskais orķestris (Apvienotā Karaliste)
Diriģents Andris Nelsons

Programma:
Johanness Brāmss Vijolkoncerts
Johanness Brāmss Ceturtā simfonija