Uguns un ugunskura dedzināšana latviešu tautas kultūrā

Uguns latviešu tautas apziņā nav tikai praktisks siltuma un gaismas avots – tā ir spēka, dzīvības, svētības un attīrīšanās simbols. Tā bijusi klātesoša gan ikdienā, gan svētkos, gan rituālos jau gadsimtiem ilgi. Ugunij tika piešķirts gars, un tās dedzināšana notika ar cieņu, apdomu un senču mantojumu sirdī.

Uguns tika uzskatīta par dzīvu būtni, kas spēj gan dot dzīvību, gan to atņemt, ja netiek pienācīgi godāta. Tādēļ uguns vienmēr tika kurināta ar respektu – nozagt liesmu vai to apspļaudīt bija liels aizliegums un nes svētību zaudējumu.

Uguns – mājas un dzimtas sargātāja

Senos laikos uguns bija viens no mājas centrālajiem simboliem – pavards. Tas ne tikai sildīja istabu un ļāva gatavot ēdienu, bet arī kalpoja kā mājas dievību un senču dvēseļu satikšanās vieta.

Uguni pavardā tradicionāli uzturēja saimniece, un to nedrīkstēja ļaut izdzist – ticēja, ka ar tās izdzišanu pazūd dzimtas laime un labklājība. Ja tomēr pavards izdzisa, jauna uguns tika ņemta tikai no tuvu radu mājām, un vienmēr ar pateicību.

Dažos novados tika piekopts arī “dzīvās uguns” rituāls, kur visa ciema sievietes dzēsa mājas uguni un kopā iekūra jaunu no dzirksteles, beržot koku pret koku. Tā uzskatīja par īpaši svētīgu.

Ugunskurs – senču gars un rituālu centrs

Latviešu tautas tradīcijās ugunskurs vienmēr bijis galvenais elements svētkos, īpaši saulgriežos. Uguns simbolizē sauli, gaismu, auglību un dzīvības nemirstību. Saulgriežos dedzināja lielus ugunskurus kalnu galos un pļavās, lai naktī tumsā neuzvarētu ļaunums un gaisma turpinātu valdīt.

Īpaši nozīmīgs bija Līgo un Jāņu ugunskurs, kas tika kurināts vismaz līdz rītausmai. Tā liesmas palīdzēja ne tikai attīrīties, bet arī prognozēt nākotni – ja ugunskurs deg augstu, nākamais gads būs auglīgs; ja dzirksteles lec augstu – precības tuvumā.

Lekt pār ugunskuru – drosmes un šķīstīšanās rituāls

Lekšana pār ugunskuru nav tikai jautra izklaide, bet senlaiku rituāls ar dziļu simboliku. Ticēja, ka, pārlēkts pār uguni, cilvēks atstāj aiz sevis slimības, nelaimes un sliktās domas. Šis rituāls bija īpaši svarīgs jauniešiem un pāriem – ja viņi sadevušies rokās pārlēca ugunij, viņu mīlestība būs stipra un ilga.

Vēl viens sens ticējums vēsta, ka ugunij ir spēks dziedēt, tāpēc pie tās sildīja slimas rokas, nesa linu laimes vārdus, meta pērnās Jāņu zāles, lai atbrīvotos no negatīvās enerģijas.

Uguns kapu svētbrīžos un piemiņā

Uguns deg arī klusumā – kapos, piemiņas dienās un sveču vakaros. Latvijā ļoti spēcīgi dzīvo tradīcija dedzināt svecītes Ziemassvētkos, Lāčplēša dienā, Visu dvēseļu dienā, un tās simbolizē mūžību, piemiņu, saikni ar aizgājējiem.

Senāk ticēja, ka sveces liesma palīdz dvēselēm atrast mieru, un tā apgaismo viņu ceļu uz debesīm. Mūsdienās pat elektriskās sveces kapos saglabā šo simbolisko nozīmi – mazs gaismas punkts kā mūžības apliecinājums.

Ugunskurs mūsdienās – vairāk nekā siltuma avots

Mūsdienās ugunskurs ir gan praktisks, gan garīgs notikums. To kurina pārgājienos, talkās, dārzos un svētkos. Daudzi cilvēki, sēžot pie ugunskura, sajūt iekšēju mieru, vienotību ar dabu un senču klātbūtni.

Ugunskurs joprojām apvieno cilvēkus – tas kļūst par sarunu centru, klusuma vietu, kopā būšanas simbolu. Vienkārša liesma, kas šalko vējā, kļūst par mājas sajūtu, par dabisku meditāciju, par laika apstāšanos.

Uguns rituāli arī citos gadalaikos

Ne tikai vasaras saulgriežos uguns ir svarīga. Arī ziemas saulgriežos, Meteņos un Miķeļos uguns tika izmantota simboliskos nolūkos – svecītes logā Ziemassvētkos sargā māju, Meteņos ugunskurā dedzina salmu lelli, simbolizējot ziemas aizdzīšanu un jauna gada sākumu.

Uguns bija klātesoša arī laulību un bērna dzimšanas rituālos, kur svecīšu gaisma sargāja no ļauniem gariem un atvēra ceļu dzīvības spēkam.

20 latviešu ticējumi par uguni un ugunskuru

Latviešu folklorā ticējumi par uguni atklāj tautas dzīvesziņu, cieņu pret dabu un garīgo pasauli. Uguns tika uzskatīta par dzīvu un svētu, tāpēc pret to izturējās ar bijību. Šie ticējumi palīdz saprast uguns lomu ikdienas dzīvē, rituālos un svētkos.

1. Kas pavardu aizsmej, tam mājās laime aiziet.
2. Nedrīkst uz uguns svilpot – nelaime mājās nāks.
3. Ja uguns sprakšķ, tad ciemiņš nāk.
4. Kurina ugunskuru ar prieku, tad uguns nestīsies un ilgi degs.
5. Ja uguni slāpē ar kāju, tad tā apvainojas un vairs nesilda.
6. No pavarda uguni nedrīkst dot bez pateicības – citādi pašam izdziest laime.
7. Ja uguns deg ar zilu liesmu – mājās ienāks slimība.
8. Ja pavasarī pirmais ugunskurs deg ar dzirkstelēm – gads būs bagāts.
9. Jāņu ugunskurs jākurina no pagājušā gada pēdējām oglelēm – lai spēks turpinās.
10. Ugunij nedrīkst mētāt ēdienu – tas aizvaino garus.
11. Ja svece kapos negrib aizdegties, dvēsele vēl nav mierā.
12. Uguns nekad nav jādzesē ar ūdeni vakarā – tas nes skumjas.
13. Ja vakarā logs atstāts vaļā un liesma dreb – mirušie atnākuši.
14. Uguni ar siekalām dzēst – laimi sev aptraipīt.
15. Ja meitene pār ugunskuru lec un svārki neaizdegas – būs laimīga laulība.
16. Uguns nevar tikt atstāta viena – citādi ieiet ļauns gars.
17. Ja ogle no ugunskura izkrīt, tad viesi nāks nepieteikti.
18. Svece, kas pēkšņi izdziest bez vēja, liecina par brīdinājumu no aizgājējiem.
19. Kam uguns mājās vienmēr deg mierīgi – tam miers mājās.
20. Jāņu naktī, ja pārlec ugunij trīs reizes pēc kārtas, var atbrīvoties no visa sliktā.

Noslēgumā

Uguns latviešu kultūrā ir ne tikai fiziska parādība, bet arī dvēseliska substance, kas saista pagātni ar tagadni. Tā glabā atmiņas, simbolizē pārmaiņas, šķīstīšanos un jaunu sākumu.

Kad iekur ugunskuru, tu dari vairāk nekā vienkārši dedzini malku – tu iededz gaismu savā dvēselē, pasaulei un senču piemiņai. Tā ir liesma, kas runā klusumā, kas silda bez pieskāriena, kas vieno cilvēkus arī tad, kad vārdi vairs nav vajadzīgi.

Lai katrs ugunskurs ir kā gaismas un spēka apliecinājums – mūsu zemē, tautā un mūsos pašos.