Apgrozībā tiek laista jauna 1 LVL monēta - EZIS

Kādi īpašības vārdi jums nāk prātā, iedomājoties ezīti? Adatains. Durstīgs. Spurains. Drosmīgs. Tieši tāds ezis nu lepni nes lata nominālvērtības uzrakstu. Adatas un durstīgums ir pirmais, ko pamanām. Gribētos paglaudīt, bet šis saveļas kamolā, adatas izslējis, – nenāc ne tuvu! Spurains kā pusaugu puišelis. Ežulis ir pārliecināts, ka adatas viņu pasargās, un nebēg no zvēriem, kas lielāki par viņu pašu, taču pret tehniku tās ir bezspēcīgas.

Ezis dzīvo lapkoku audzēs, krūmājos un mežmalās un labprāt mājokli izvēlas arī cilvēka tuvumā – dārzos un parkos. Baltkrūtainais ezis, kam mazliet druknāks ķermenis un gaišs pavēderes un galvas apmatojums, dzīvo visā Latvijā, bet brūnkrūtainais, kas sastopams daudz retāk, – galvenokārt Ziemeļvidzemē.

Krēslā un naktī aktīvais ezis aptuveni pusi līdz pat 10 gadu ilgā mūža pavada ziemas guļā, jo, gaisa temperatūrai nepārsniedzot 10 °C, viņš guļ, saritinājies no kritušām lapām, sūnām, sausas zāles paša veidotā migā. Guļot zaudēto svaru atguvis, augumā mazākais ežu vīriņš maijā rūpējas par dzimtas turpināšanu, šajā laikā vispārliecinošāk apliecinot savu kauslīgo dabu. Rūpes par jauno paaudzi gan tiek pilnībā uzticētas ar smailāku purniņu apveltītajai ežu māmiņai. Viņas vērīgā uzraudzībā, naidniekus pat ar nejaukiem spiedzieniem atvairot, pāris nedēļu laikā mazo ezēnu mīkstās adatas aizstāj cietākas un tumšākas, mēneša vecumā izaug zobi un sākas medību prasmju apguve, lai divu mēnešu vecumā viņi iegūtu pilnīgu patstāvību. Mielastam ezis labprāt izvēlas visu, kas smaržo pēc gaļas.

Daudz kas no mūsdienās plaši izplatītajiem priekšstatiem par šo dzīvnieciņu robežojas ar folkloru un mitoloģiju. Viņš nebūt nav tāds čūsku nīdējs, kā mēdzam domāt, – šie rāpuļi nav viņa ēdienkartes iecienītākā sastāvdaļa, un odzes inde var nogalēt arī ezi. Peles diezgan neveiklais dzīvnieciņš medī, vien atrokot to seklās alas. Ābolus un sēnes ziemai vākt viņam nav nekādas jēgas, jo ziemā ezis guļ, taču augļi, sēnes un sēklas tiešām ir viņa ēdienkartes sastāvdaļa. Savukārt, ēdot govs pienu, ar ko bieži mēdzam pacienāt pa-galmā ienākušu ezīti, viņš var dabūt vēdergraizes.

Latviešu tautas pasakās ezis attēlots kā liels viltnieks – izdoma un drauga palīdzība ļauj viņam skriešanās sacensībā uzvarēt ašo zaķi. Attapība, drosme un pacietība ļauj mazajam ežulim iegūt princesi par sievu un pašam pārvērsties par staltu ķēniņa dēlu. Savukārt ticējums vēsta, ka vienu eža adatiņu vajag nēsāt visur līdzi iespraustu svārku stērbelē vai cimdā, tad vienmēr labi klājas. Nu, mazinot draudus eža rotai, veiksmei un labklājībai kaldināts makā liekams talismans.