Dzejoļi - Dažādi

Un manas atmiņas skaļi aplaudē
Aiz skatuves glūnošai vakardienai
Kam vītušu ziedu pilnas plaukstas
Mazliet svīdušas, mazliet pēc rozēm
Gaismas, laternas ceļa malās
Galvas atliekušas, spīd un staro
Bet gaisma tām balē, kļuvusi auksta
Aktieri paklīduši, kur kurais
Dažs zudis jau no planētas zilās
Dažs vēl ilgi putekļu klātajām
Pūrlādēm, dobji skanošos vākus cilās
Laika kodes ar klusu prieku
Saēd publikas uzvalkus, vakarkleitas
Un gaiss, ak, kā toreiz virmoja gaiss
Pils smaržu, elegances, tabakas dūmu
Apskāva katru pretīmnākošo frizūru
Manā izrādē viss bija pa īstam
Bija vērts to pūļu
Ne nožēlas, ne nopūtu lieku

/Gatis Beinārs/

Atmiņas, teātris

(6)

Ceriņu tvanošā skāvienā dvēselei noreibt,
Un galvu ziedu mākonī liekt!
Vikija

(8)

Aiz loga saule gaiši spīd,
Dabas skaņa ausīs krīt
Beidzot vasara ir klāt
Ražas laiks jau tuvu nāk.
Ilgi gaidījām vasaru jauko
Peldes prieku nepārtraukto
Laiks ir baudīt mēnešus šos,
Skolēniem brīvdienu pildīto.

Engpire

(41)

Cik diena ši ir jauka, skaista
Prieks ir ārā rosīties
Saules stari visu laisa,
Laikam laiks iet peldēties
Visapkārt augi skaisti zied
To saldā smarža pilda sirdi
Putni savas dziesmas dzied
Un uzlabo it visiem dzirdi

Engpire

(42)

Šodie čalim liela diena
dzimšansdiena un kāzu diena
Iedzēris uz veselību un pie reizes
atradis sev vietu
kur viņš ir aizmirsies un pazudis

šodien

(10)

Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!

Mana zeme

(13)

Rudens lapas krāsainas,
Tās spilgtas kokos karājas,
Un zin, ka ziema tuvojas,
Tās zeme krīt un sniega villā segsies.

Kā vilnis upē vēja raisītais,
Un maigi krastā skalotais,
Tas izgaist vēja brāzmā spēcīgā.

Kad sēžu es un vēroju,
Kā jaunais vilnis veidojas,
Kā lapa zemē krīt.
Es domāju, es aizmirstos,
Ka esmu uz šīs pasaules.

Mana sirds,
Kā ezis adatains krūtis dur,
Tik asu sāpi jūt,
Bet es kā vilnis skalotais,
Par to jau atkal aizmirstos.

Pārdomas

(30)

Ar vēja spārniem paceļos
Un tālu debessjumā aizlaižos
Taj" brīdi jūtos brīvs
Kā punts debesīs.

Bet nosēsties kad vēlos es
Tavu māju meklēju
Palodzi vai pagalmu
Lai Tevi satikt varētu.

Tad laimes jūrā ienirtu
Un Tevi līdzi paķertu,
Mēs divi vien līdz dzīlēm peldetu,
Un kopīgu ko atrastu.

Tad vēja spārnos paceļos,
Un skumjām acīm paveros,
Jo atkal projām jālaižas
Kā brīvam putnam debesīs.

(47)

Redzu upē lielu zuti,
Turu cieši savu muti.
Gatava ir mana soma,
Gan jau arī laba oma.
Somā lieku iekšā zuti,
Bet jau projām turu muti,
Jo, ja zutim izaugs kājas,
Zutis atradīs tik labas mājas!
Tomēr zutis vairs nav zutis,
Drīzāk tas ir lielās utis,
Nekā parasts vienkāršs zutis

(17)

Rozes lai tavu vārdu kaisa,
Puķes lai smaidu raisa.
Sveicējs lai labu vārdu vēlē.
Mīlestība lai stipru dara,
Bet laime - mīļumu dod.

Apsveikums, sveiciens

(15)

Vakardiena ir vēsture,
Rītdiena ir nezināmais,
Bet šodiena - Dāvana.
Apjaust to, ka katra diena ir kaut kas īpašs, patiesībā ir ļoti liela svētība! To no visas sirds arī novēlu!

Evija

(14)

Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.

Salauzta sirds

(10)

Vajag drusciņ tik, lai redzētu.
Jau vairāk tik, lai runātu.
Pavisam daudz, lai sajustu.
Un neko lai mīlētu.
Jo sirds jau jūt, kā smiekli zūd.
Ka laimes viltotā priekā plūst.
Tas tik tādēļ, ka cilvēks tāds.
Kurš raudāt liks, bet mīlēt sāks.
Tādi mēs esam un tādi būsim.
Savs nedienas un dienas kopā šūsim.
Ziepju burbuļus vejā laist,
Lai aizmirstu skumjas, kas neizgaist.

(5)

Es nevaru aizvērt acis ciet.
Un nevaru atvērt sirdi.
Es nevaru iemigt,
Un nevaru sildīt.
Ja tomēr kaut ko vēlos,
Tad tikai vienu patiesu lietu.
Tik vienmēr gribu mīlēt,
Un beidzot aizvērt acis ciet.

(9)

Divi naktī

Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Stāv uz ielas un skumst
Ir divi naktī
Tumsa aiz loga
Tumšas ielas, mazs suņuks kunkst
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Skumst, jo viss vēl vairāk tumst
Ir divi naktī
Aizmiguši
Vienu sapni redzējuši
Ir divi naktī
Sapnis skumst
Jo suņuks tumsā, vientuļš kunkst...

(10)

Tu aizej es palieku..
Tu atkal atnāc es stāvu tajā pašā vietā,
Kur stāvēju un lūkojos tev acīs..
Un tu man saki: Piedod mums jāšķiras..
Pār manu vaigu norit asara..
Un es vēlos tev ko teikt..
Bet tu jau esi tālu no manis
Un tas viss pārvēršas putekļos!!
Tu un mūsu sapņi ir izplūduši lietainajā dienā!

(3)

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams-
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi lieks
kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.

Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
vai varbūt mazāk... ( Ā. Elksne)

(10)

***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!

(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)

(16)

Paceļam mēs karogu augstu,
Lai teiktu: "Esi sveika Latvija!"
Pār Tevi plīvos karogs šis,
Sarkan baltisarkanais,
Kā mūsu dzimtās asinis,
Kas neapstājas un rit,
Pār laiku laikiem šiem,
Mēs esam vienoti,- ar Tevi Latvija!

(6)

Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.

Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.

Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.

(11)

Skaties kā, vakar vējš
Bērza galotni loka!
Tas tāpēc, ka izlocīt zarus
Ir vajadzīgs katram kokam.

Skaties kā, gliemezis
Zīmē sudraba sliedi!
Kaut pārāk lēni ir iets,
Bet noiets no lapas lidz ziedam.

Skaties kā, cīrulis
Izdzied aprīļa dziesmu!
Kaut sauli sadziedāt nevar,
Bet ziemelis piesmok.

Skaties kā, jāņtārpiņš
Naktī dedzina sveci!
Tas nozīmē - kādam vajadzīgs,
Lai nepaej skaistumam secen.

(28)

Ja tev gadās nokrist slīpi
Sasist dibenu vai snīpi,
Noderēs tev apsējs tīrs,
Neraudi, bet esi vīrs.

(8)

Ir tikai viens veids,
Kā izbaudīt dzīvi:
Dari visu, lai justos labi,
Pat to, ko negribi darīt ir vērts pamēģināt..

(9)

Zaķīts skrien pa taciņu,
Skatās priekšā dīķis.
Dīķī iemet akmeni,
Augšā uzpeld līķis.

(10)

Ja Tev galīg nav ko darīt,
Ej uz veikal, nopērc šnabīt.
Piedzeries uz nebēdu,
Šķitīs mazāk problēmu.

(11)

Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.
Tā nav asins, kas dzīslās tev tek.
Tas ir Laiks.
Tas nav vilnis, kas apskalo mūs.
Tas ir Laiks.
Tas nav atvars, kas gredzenu giež.
Tas ir Laiks.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst
Tas ir Laiks.

(5)

Jau atkal kārtējais rīts,
Kas gluži kā miglā tīts.
Bet atceries tikai vienu,
Ka vakar nedzēri pienu!

(5)

Manī domas kā mākoņi lido,
Uzvelk vienu slidu un mēģina slidot,
Sanāk kā sportistam amatierim,
Sniegums kā pavājam aktierim.
Kaut kur lasīju slikti ir domāt,
Gluži tāpat kā pa akaci lodāt,
Tie, kas daudz domaa, dara-neko,
Bet es tagad gribētu darīt jebko.
Apnicis domāt un neredzēt galu,
Gribas beidzot ticēt sev-es to varu,
Varu aiziet un aizcirst durvis,
Varu būt kā viduslaiku burvis.
Kas var pieburt labu un ļaunu,
Var sev dāvināt dzīvi jaunu.
Grūti ir apsēsties, noticēt sev,
Grūti ir pateikt tos vārdus tev.
Negribu būt ar tevi es kopā,
Negribu staigāt vairs roku rokā,
Varbūt tu netici-gribu būt viena,
Gribu būt īpaša, neatklāta viela.
Tavā klātbūtnē visu man liedz,
Tikai sāpes un ciešanas sniedz,
Paņemu, salasu visas tās traukā,
Izkratu sirdi, lai birst laukā.
Trauku noskaloju tualetes podā
Nedomā - esmu es nomodā.
Darbiņš pabeigts, nolaižu poda vāku,
Šodien es jaunu dzīvi dzīvot sāku!

(11)

Aiz kalniņa, lejiņā,
Sidrabota upe tek,
Ik rītiņu saule nāca,
Pie upītes padzerties.

(8)

Mērsraga ievērojamākais cilvēks.
Mērsragā nav daudz ļaudis,
Apkārt slaistās Čigān Valdis,
Staigā apkārt meklē naudu,
Dzert viņš alu grib ar baudu.
Nesen pabijis viņš Jelgavā,
Tomēr dzīvo Mērsragā,
Katru dienu dzer un dzer,
Nekad neko neuztver.
Ja kāds kaut ko paprasa,
Tad viņš vienmēr atsaka.
Ja iet runa dzērumā,
Tad šim puņķi degunā.
Tad kad viņš ir pārdzēries,
Tad viņš domā nedzert vairs,
Un kad pienāk jauna diena,
Tad šim atkal blakām sieva,
Un kad šis ir pārijies,
Tad šim patīk mēdīties,
Tizls lo*s un riebīgs ir,
Tad kad šņabis blakām ir!

(3)

Tu noteikti tad uzvarēsi,
Ja, cietis sakāvi, tu nezaudēsi,
Ja visam pāri celties spēsi
Un spēku sevī saredzēsi.

(18)

Tikai patiesība, tikai tuvu cilvēku siltums
Uzceļ tiltu no zaļās zemes - uz varavīksni.
I.Auziņš

(3)

Pirms ceļā dodies ir jāzin, kurp iet,
Ir jāmācās atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama dzirksteli šķilt,
Un sasildīt citus, gan pašam silt.
J.Sirmbārdis

(6)

Mēs esam dzintara meklētāji
Jūras zvirgzdiem nosētā krastā,
Un ilgojamies, un tiecamies
Visu mūžu pēc neatrastā.
Dz.Rinkule-Zemzare

(2)

Kā nu gāja, tā nu gāja
Kosmosā slikti gāja,
Saule, Neptūns strīdējās
Kurš nu tagad stilīgāks.

(3)

Kafija par lāstu top,
Miega kāram jefiņam.
Nespēj tas ne aci vērt,
Vēl pie lapas meditē.

Virknē vārdus rindiņās,
Skaistās, sārtās līnijās.
Vai tad tomēr sanākt var
Miega kāram jefiņam?

Atbildi tas radīs rīt,
Lāsta dziru neiedzēris.
Skaidri burti rīmēsies,
Varbūt mazliet kaunēsies.

(4)

Kad tavu mazo purniņu
Starp lapām ieraudzīju,
No pirmā acu skatiena
Jau iemīlējies biju.

Un otrais skatiens paspēja
Pilns mīlestības ilgām,
Un pavadīt vien astīti,
Kas aizvijās caur smilgām.

Bet trešais skatiens - veltīgi,
Vēl zaļus cerus vēro,
Un pavadīt vien astīti,
Kas aizvijās caur smilgām.

(2)

Kur nav noslēpumiem gala?
Tur, kur dzīvi skatīt var no malas.
Un kur saulriets satiek jūru?
Tur kur milzu kalni liekas mazi..

(2)

Neslēpies no dzīves!
Neieraujies sevī,
iztaisno muguru,
izpurini plecus,
pacel galvu,
skaties uz priekšu.
Jūti dziļāk, mīli spēcīgāk!
Dzīvo šeit un pašlaik!
Jo vakardienas vairs nav,
bet rītdiena vēl nav pienākusi.
Tu esi te un šobrīd.

(5)

Es tiešam nezinu ko domāt,
Es vēlos tevi tikai lamāt,
Par sāpēm ko nodarīji,
Par asarām ko pamanīji.

(5)

No galotnes, no lapotnes
Krīt zirneklītis mazs,
Un maza zēna roka
Tam pretī pastiepjas.
No debesīm caur mākoņiem
Krīt saules stariņš mazs,
Un maza zēna acis
Tam pretī atveras.
No domām vai no lūpām
Krīt vārdiņš - mīļš un mazs,
Un maza zēna dvēsele
Tam klusi atsaucas.

(15)

Vakarā kad tumsa nāk,
Bomži ielās tusēt sāk.

(9)

Mūsu hokejistiem vēlam
Uzvilkt slidas latvju tēlam,
Vinnēt katru iemetienu
Un vēl savā vārtu priekšā
Raudzīties, ka nestumj iekšā.

(1)

Kar māmiņa šūpulīti,
Tur pie loga saulītē,
Lai es augu daiļa meita,
Daiļa darba darītāja.

(1)

Un reizēm it kā pirms paliem,
Man sevī par šauru kļūst.
Man izlauzties gribas no sevis
Un brāzmojot projām plūst.

(1)

Es iegrimis par tevi svētā bijā,
Un sirdī degts ir mīlestības kvēls.
Māt, Tevi gribu vīt krāšņā puķu vijā,
Lai mūžam dzīvs un nemirstīgs tavs tēls.

(2)

Ar katru dienu tu sapņo par vienu
Kā varētu salauzt to sienu,
Kas norobežo dzīvesprieku starp skumjām,
Kas norobežo mīlestību ar jūtām
Tu vēlies paņemt āmuru un to salauzt,
Jo tā dziļi sirdi sāk grauzt.
Ir dienas, kad jūties laimīga
Un tomēr arī tad tu jūties bailīga
Jo zini, ka tas neatkārtosies
Un tavs sapnis projām dosies.

Redzu gaismu tuneļa galā,
Nē, tā nav nāve,
Tā ir mīlestības kāre

Sūdīgi ir redzēt to,
Kad neredzi it neko.
Tu savus sapņus un cerības jau 15 gadus lolo,
Bet tās ar katru gadu no tevīm projām soļo.

Visi tie glaimi,
Ir tikai zaimi,
Tiem ticēt
Ir naivi.

(2)

Es uz mirkli
Atrāvos no Tevis
Un tajā vietā
Pazaudēju sevi

Vai atkal es redzēju tikai
Pērles rasu
Un zvaigznes
Vai sevi pašu

Nemākslots smaids
Pār visu ģīmi
Smieklīgs skats
Tajā vietā

Vai atkal es redzēju
To sapni
Vai arī to sapni

Uz mirkli jāaizmieg
Nesaprotot
Nesaprotot

Vai tiešām tās
Debesis
Pērles
Un rasa...

Vai es...

(10)

Patiesībā vakars
Ir šodienas gals
Un sākuma punkts
Parītdienas atkāpei

Zilās acis
Pret vēju
Pret straumi
Kliedzot - palīgā
Svešzemju tautai

Vakardienas blēži
Šodienas cietoksnī
Pātarus bārsta
Aiz gara laika

Tu priecāties vari
Arī es
Vai tas rīts
Vai vakars
Gumijlēcējiem brīvs
Par prieku pašiem

Un visa tauta
Mierā stājas
Ar paceltu galvu
Rādot godu
Tik vienam
Vienam
Pēdējā rindā

Man žēl, ka tā
Man žēl, ka tā

(2)

Meži, meži, zaļie meži,
Pa tiem staigā mazi eži,
Staigā tie pa taciņām,
Pliki un bez jaciņām.

(8)

Ja es tevi atgrūžu - ne vienmeer tas nozīme, ka tu man nepatic!
Iespejams tu man patic pārāk stipri un man vienkārši bail tev ļauties.

(3)

Šis ezis ir vislabākais ežu veids. Kā ezim noturēt vienu eža idiotu uz 20 eža sekundēm pie ežu telefona. Bet tagad "MĪĻO" draudziņ, izlasi bez EŽIEM!

(0)

Sex is like: NOKIA - connecting people,
NIKE - just do it,
SAMSUNG - everyone is invited
PEPSI - ask for more
and: ME - too good to be true!

(2)

Brendijs ir beidzies,
Acis tik bālas,
Glāzes ir sausas,
Un zvaigznes tik tālas,
Tepiķis pievemts,
Drope ir galā
Jūtos zem galda
Kā vientuļā salā.

(2)

Kāpēc tu tā pret mani izturies, it kā es tev neko nenozīmētu. Es tev atdodu visu siltumu, bet tu pat mani nesamīļo un nenoglāsti mani. Ar cieņu, tava vilnas zeķe.

(0)

Dzīve gluži kā milzīga jūra,
Lejup un augšup pa viļņiem mūs sviež.
Esi kā laiva, kam ir sava bura,
Kura zin straumi, pret mērķi, kas griež.
Esi kā laiva, kas nebaidās vētras,
Tālumā prieku sevī, kas jūt,
Nevar bez bangu un negaisu ceļiem,
Braucējs neviens, laimes dzintaru gūt!

(3)

Viena asara,
Kā viena vienīgā vasara.
Smaržo viss tik jauki.
Kā gribas iejusties!
Patīk man vārds - lauki..

(4)

Pasaules tumsība,
Tu viens..
Tu nonāc pasaulē,
Kurā valda tumsa.
Daba kļūst akla..
Cilvēce kļūst nežēlīga!
Tu baidies,
Tu nesaproti kas notiek..
Tu bēdz,
Bet nonāc kur biji...
Tu nespēj izlausties
No tumsas, kas apkārt..
Tev ir bail..
Tu vēl gribi dzīvot..
Tu meties ceļos
Un lūdzies!
Nekas nemainās.
Daba tik klusa
Un tumsas pilna!
Tu raudi
Un nespēj valdīties.
Tava sirds trīc
Un ir baiļu pilna.
Centies slēpties,
Bet nepaslēpies..

Tu kliedz..
Un vairs to nespēj!
Un atliek solis.
Tikai solis līdz nāvei!
Tu to nevēlies.
Bet to vairs nevar mainīt!
Tu atver acis,
Priekšā gaisma
Un atceries ŠO šausmu sapni!
Tu viss trīci un raudi!
Tumsas pasaule nu ir garām
Tu apdomā pasauli.
Un saproti.
Pasaule ir cietsirdīga,
Un nežēlīga!
Tu zini.
Šī pasaule!
Šī ir Tumsas valstība.
Kurā ienāk eņģeļi
Un apgaismo to..
Dod tev spēku,
Spēku, lai dzīvotu...

(3)

Piedod man vārdus,
Kurus teicu tik skarbi,
Bet nejau dzīvē,
Viss var būt labi.

Un pienāks tas brīdis,
Tas šķiršanās laiks,
Kad neredzēšu tevi,
Un nebūs tavs smaids.

Tavs smaids kā saules stars,
Agri no rīta,
Mani modināt steidz,
No paša rīta.

Bet varbūt tomēr
Reiz tiksimies mēs,
Tur aiz saules,
Debesīs kādreiz.

Katram cilvēkam
Liktenis savs,
Un nevajag baidīties,
Pienāks ar tavs.

Un pienāks tas brīdis,
Kuru negribam mēs,
Un izšķirs mūs abus ,
Uz šīs pasaules.

Bet varbūt par enģeli,
Kļūsi reiz Tu,
Un sargāsi mani
Visu mūžiņu.

Un tāpēc mīli,
Un ļauj mīlētam būt,
Lai dzīvē labi jau
Tagad var būt.

Nav viegli nomirt,
Nav viegli mīlētam būt,
Nav viegli dzīvot,
Un laimīgam ķļūt.

Bet mīlam citus ,
Lai varam laimīgi ķļūt,
Jo nejau viss šai dzīvē,
Tik ļauni var būt!

(4)

Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa.
To nevar ne nopirkt, ne pārdot,
Bet var saņemt par velti...
Bezgala daudz vai nemaz.

(2)

Māca mākonītis savaldīties,
Dusmoties - negaiss un krusa.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību - vāvere kokā...
Lidot kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā.

(3)

Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja,
Zaķis cepa raibo vistu,
Un ar draugiem ļergu dzēra.

(1)

Ko tu skaties manās acīs?
Domā tās tev kaut ko sacīs!
Visam gals un visam beigas,
Eju dzert bez lielas steigas!

(3)

Sapnis paceļ mani spārnos..
un es lūkojos.
tur zemāk..
un redzu. vienu melnu..
sāpošu sirsniņu..
es, es dodos zemāk, lai apraudzītu
bet tad, mana sirds, sāk pukstēt ātrāk..
un sažņaudzas, tā dīvaini..
un sejā parādas smaids..
un taureņi vēderā kūleņus met..
tu, tu no lejas lūkojies augšup.
ar izbrīnu..
un redzi, ka es tuvojos..
ar lieliem sapņu spārniem..
tu, ar atvertām rokām.
sagaidi mani..
un lūdz, lai palieku..
jo tev.. ar mani ir patīkami..
es saku jā..
un cenšos apķert tevi tik ļoti
ka sirdis pukst vienādi..
cerība. tā nepamet mani..
un es ceru.. ka tev ir labi.
mīļi un silti..
bet..
notiek nenovēršamais..
mani sapņu spārni, lēnam zūd..
un jaukais brīnums izzūd..
un Tu, paliec viena..
stāvot, pļavas vidū..
mani, ceļ uz augšu..
bet.. man izdodas atbrīvoties..
no sapņu spārniem..
un es.. krītu lejā..
pilnā jonī..
bet.. kritiens nav tik sapīgs, kā
tavs zaudējums..

(5)

Mīli, tici - izdosies
Klauvē un tev atvērsies.

(3)

apsveikumi dzimšanas dienā bērnam  apsveikumi bērnam 1.dzimšanas dienā  pantiņi bērniem  dzejoļi par draudzību  dzejoļi par sevi  dzejoļi un pantiņi  dzejolis  dzejoli  pantiņi vārda dienā  novēlējumi vārda dienā  lieldienu dzejoli  lieldienu pantini  īsi dzejoļi