Neprasi no laimes sārtās buras,
Laimei tālu jāiet, daudzi jāsatiek,
Prasi, lai tā dzīves brīdī grūtā,
Labus, patiesus un mīļus vārdus liek.
Notici tam, ka tava izlietā svece reiz gaiši degs,
Un tava aukstā sega kādu silti segs,
Ka tavs pateiktais vārds reiz laimi spēs nest,
Un tava iemītā taka ārā no purva nest,
Notici tam ko dari, notici beidzot sev,
Notici un tu būsi, tas kam jābūt Tev!
Kamēr rokām netrūkst spēka,
Kamēr solis plats,
Priecājies par pavasari,
Rudens pienāks pats.
Pat ja tev ir viens vārds,
Pasaki to tā, lai kādam ar to būtu silti.
Pat ja tev ir tikai viena dziesma,
Nodziedi to tā, lai kādam ar to būtu droši.
Tev ir tikai viena dzīve,
Tad nodzīvo to tā, lai laimīgs būtu tieši Tu.
Nav laimes, ko jau gatavu ar rokām ņem,
Ja liktens tevim viņu lemj,
Tad dēsti to kā mazu stādu,
Un kopi, attīsti un audzē viņu,
Ar debess un ar zemes ziņu,
Tu laimi redzēsi kā tādu.
Var uzkāpt visaugstākā kalnā,
Un neredzēt vairāk par leju,
Var stāvēt viszemākā vietā,
Un pavērst pret sauli seju.
Pa reizei ir mīlēts, pa reizei ir smiets,
Pa reizei līdz devītam kreklam ir svīsts,
Un tik pa reizei, reizītei vien,
Liekas šo reižu nav bijis nemaz.
Neskaties spogulī, bet skaties sevī,
Stum ārā tos vecos kravas ratus,
Lec pati iekšā - tavas atmiņas leks Tev līdz!
Dod viņām darbu, lai Tevi netraucē stūrēt,
Nebaidies griezties, mazie ceļi ir brīvi,
Neceļo viena - ļauj mīlai pieķerties pie motora malām,
Ļauj gribai iesūkties benzīna tvertnē,
Tā netrūks Tev degvielas tuksnešus izbraukt,
Tā netrūks Tev degvielas pašai sevi atrast.
Muižniece
Vārpatas sīkstumu novēlu Tev,
Tad kad nestundu ēnojums māc,
Dzīves maizei nemeklēt mīkstumu,
Nelaimēm mest lielu līkumu.
Glabā savu dvēselīti,
Tā kā baltu taurenīti,
Neļauj kājām samīdīt,
Dzīves dubļos aptraipīt.
Tu esi brīnumzvaigznīte, un tev atliek tikai spīdēt, un spīdēt vēl spožāk, un citos uzturēt uzburto gaismu, sirdsmīļo siltumu!
Dvēsele lai devīga top kā saule,
Un prāts lai top dzidrs kā mēness,
Lai acis klusas un laipnas,
Raugās uz zemi kā zvaigznes.
Aspazija
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš,
Un te atkal spožs no jauna,
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam,
Viegli, balti garām slīd,
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā,
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies,
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa,
Manām acīm liekas tā.
Plūdonis
Labām lietām cilvēks nekad nav par vecu.
Z.Mauriņa
Lai katra stunda,
Gaišu domu pilna,
Lai katru dienu,
Saule ciemos nāk.
Gadskārtas mainās un draugi,
Laime un nelaime mijas,
Balti un pelēki ceļi,
Tālu man pretī vijas.
Kaldupe
Gāju bišu klausīties,
Ziemassvētku vakarā,
Ja bitītes daiļi dzied,
Tad būs silta vasariņa.
Visskaistākie ir ziedi,
Ja rasa tajos mirdz,
Visskaistākie ir vārdi,
Ja saka tos no sirds.
Tu aizej, bet pēdas paliek,
Neskaties atpakaļ,
Nākotne un nezināmais,
Tev ir vēl priekšā viss.
Cauri tumsai dziesma skan,
Viegli ausis aizskar man,
Vārdi: Augstam Dievam gods,
Miers virs zemes ļaudīm dots.
Kā sniegi kalnu galotnēs,
Lai mūžam balti būtu mēs,
Pirms saules jau tie iedegas
Un sārtā zeltā blāzmojas.
Kad lejas smaga krēsla klāj,
Vēl viņi kvēlot nenostāj,
Kaut bieži viņi dienvidos,
Gaist zili baltos debešos.
Drīz tomēr miglas atstās tos,
Un viņi sauli atstaros,
Kā sniegi kalnu galotnēs
Lai mūžam balti būtu mēs.
Jaunsudrabiņš
Centies īsto ceļu atrast,
Centies īsto laimi gūt,
Centies labāk domas saprast,
Jo bez mērķa cilvēks zūd.
Vai tādam padomu lai dod,
Kas dzīvi pats mīl kāri,
Un katru gadu celt to prot,
Kā jaunā nama spāri.
Par naudu var nopirkt māju, bet ne mājas. Var nopirkt gultu, bet ne miegu. Var nopirkt pulksteni, bet ne laiku. Pat var nopirkt grāmatu, bet ne zināšanas. Par naudu var nopirkt amatu, bet ne cieņu. Par to var nopirkt seksu, bet ne mīlestību. Un vēl ir milzums lietu, kuras nav iespējams nopirkt. Par naudu nevar nopirkt laimi. Un dzīvesprieku arī nevar nopirkt. Visskaistākais un labākais ir tīra un nesamākslota iekšējā pasaule, kuru mēs viens otram nepiespiesti atklājam un dāvājam.
Nosūnojušu jumta rindu,
Lejā redz jau pavizot,
Vēja liektas akas vindu,
Pārnācēju sveicinot.
Mājas krēslu zeltīdama,
Iekšā jautri sprēgā guns,
Tuvu laimi veltīdama,
Līksmas rejas raida suns.
Vecu dūmu smaržas vijas,
Še ap tumšām palodām,
Skūpsti, apkampieni mijas,
Nu ar smiekliem, valodām.
No cīruļa mācies dziedāt,
No baltā bērza augt,
No liepām ziedēt,
No saules dot gaismu visām dienām.
K.Kalnietis
Sapnī redzēju raganiņas, piecas, sešas vai astoņas,
Tik mīļas, ne svešas,
Uz slotiņām savām, pilsētas parkā,
Vasaras vakarā lidinājās.
Starp viņām es jutos tik labi kā mājās,
Ar mani tās mīļi par kaut ko aprunājās,
Es piecēlos kājās, un lidoju prom,
Atmodos laimīgs, izlidinājies.
Kas zin, varbūt kādreiz vēl redzēšu viņas,
Piecas, sešas vai astoņas,
Tik mīļas, ne svešas,
Tie būtu man svētki,
Mīļāki pat par ziemu un Ziemassvētkiem!
Lai tev pieder visskaistākais sapnis,
Rīts ko domu pagalvī likt,
Un ar viņu kā krāšņāko ziedu,
Dienu pārsteigt un līdzi tai tikt.
Liepiņa
Noriet saule sarkansārti,
Zelta liesmas logos spīd,
Vaļā veras zvaigžņu vārti,
Klusām nakts pār zemi slīd.
Kā gaisma starot sāc Tu arī,
Lai dzīvē mazāk tumsas kļūst!
Radi pati jaunu sauli,
Jaunas zvaigznes iededzini,
Un uz debess dzidro tāli,
Pati savu ceļu rodi.
Baltais vīriņš, baltā rītā,
Baltas kurpes kājās auj,
Dvēsele kā bārda balta,
Miesā tērpta gaiši stalta.
Paskaties! Tas blakus tev,
Dzīve nav tik melna, salta,
Dzīve balta - Tici sev!
Būt savā patiesībā drošai,
Būt skaistai tā kā rozes zieds,
Būt tādai, kuru nevar nodot,
Būt tādai, kura pieburt prot.
Atklāj sevī to, ko neviens nav atklājis - tu taču to vari.
Atver sevī durvis, ko neviens nav atvēris - vienkārši dari.
Atrodi sev tos ziedus, ko neviens tev nav dāvinājis - un uzdāvini sev pavasari.
A.Skrjabe
Un tas nekas, ja kādreiz grūti,
Jo cilvēks dzīvi veidot prot,
Ar allaž gudru sirdi krūtīs,
Var mūžu skaisti nodzīvot.
Stāv egles uz saulrieta pakalniem,
Un skandina zelta čiekuriem,
Tās aicina mani atpakaļ iet,
Uz māju kalnā, kur saule riet.
Tās dzird, ko mana dvēsele sūdz,
Ceļ zaru rokas uz augšu un lūdz,
Un zvaigznes tur nāk un apstājas,
Un klausās, kā koki teic lūgšanas.
Ir Ziemassvētki, piedošana klusa,
Kad jāvar pat par ienaidnieku lūgt,
Daudz ātrāk zeme nonāks saules pusē,
Ja labestības sirdī nepietrūks.
K.Apšukrūma
Saules tik daudz, cik pelnījis esi,
Zemes, cik atrast sev proties,
Uz pleca saule, zem kājām zeme,
Vari pasaulē doties.
M.Bārbale
Laime nevaicā, vai iekšā laidīs,
Vai to mīļi lūgs vai baidīs,
Tā kā stirniņa ir arī viņa,
Viņai sava sudrabatslēdziņa.
V. Ļūdēns
Vēl vienu staru cerības,
Un uzvarētas derības,
Un kaut vai daļiņu no tā,
Kas iekārots no nesasniegtā.
Piedod, un zini ka piedots taps,
Debess paveras tev,
Piedod, es zinu tu es labs,
Mieru dāvini sev.
Saule grimst jūrā kā sarkana mīna,
Zelta ragiem - tur mūsu kurss,
Griezīsim sānis, vai taisni saulē,
Redzēt pasaules brīnumus.
Cik skaista stunda,
Vēl noticis nav it nekas,
Viss labais apsolīts,
Viss labais tikai notiks.
Ja zvaigznei šonakt jānokrīt,
Lai krīt uz delnas manas,
No mīlestības svece spīd,
Lai kūst no pārlaimības.
Nekas uz šīs zemes nav vienāds,
Ne upe, ne jūra, ne krasts,
Katram mirklim, stundai un dienai,
Piemīt kas savs un neparasts,
Katrs smilšu graudiņš, katrs gliemežvāks,
Vētru un viļņu glaudīts, mirdz savādāks,
Katrs cilvēks pasaulē plašā,
Ir īpašs, kā cits neviens.
Tas nekas, ja zelta liesmu,
Dedz jau kļavas zars,
Sirds pat rudenī zin dziesmu,
Kurā pavasars.
Aizplūdīs dienas kā skanīgi ūdeņi,
Apšalcot gadu vistālāko līci.
Tāda būs ziema, un tādi būs rudeņi,
Cik mēs no vasaras paņemsim līdzi.
L.Vāczemnieks
Vai tādēļ jānoskumst, ka dzīve ātri mainās,
Ka mirkļi zūd un solījumi gaist?
Tu vari nolūkoties jaunās ainās,
Un jaunos strautos sapņu kuģus laist.
Un manas atmiņas skaļi aplaudē
Aiz skatuves glūnošai vakardienai
Kam vītušu ziedu pilnas plaukstas
Mazliet svīdušas, mazliet pēc rozēm
Gaismas, laternas ceļa malās
Galvas atliekušas, spīd un staro
Bet gaisma tām balē, kļuvusi auksta
Aktieri paklīduši, kur kurais
Dažs zudis jau no planētas zilās
Dažs vēl ilgi putekļu klātajām
Pūrlādēm, dobji skanošos vākus cilās
Laika kodes ar klusu prieku
Saēd publikas uzvalkus, vakarkleitas
Un gaiss, ak, kā toreiz virmoja gaiss
Pils smaržu, elegances, tabakas dūmu
Apskāva katru pretīmnākošo frizūru
Manā izrādē viss bija pa īstam
Bija vērts to pūļu
Ne nožēlas, ne nopūtu lieku
G.Beinārs/
Ceriņu tvanošā skāvienā dvēselei noreibt,
Un galvu ziedu mākonī liekt!
Vikija
Aiz loga saule gaiši spīd,
Dabas skaņa ausīs krīt
Beidzot vasara ir klāt
Ražas laiks jau tuvu nāk.
Ilgi gaidījām vasaru jauko
Peldes prieku nepārtraukto
Laiks ir baudīt mēnešus šos,
Skolēniem brīvdienu pildīto.
Cik diena ši ir jauka, skaista
Prieks ir ārā rosīties
Saules stari visu laisa,
Laikam laiks iet peldēties
Visapkārt augi skaisti zied
To saldā smarža pilda sirdi
Putni savas dziesmas dzied
Un uzlabo it visiem dzirdi
Šodie čalim liela diena
dzimšansdiena un kāzu diena
Iedzēris uz veselību un pie reizes
atradis sev vietu
kur viņš ir aizmirsies un pazudis
Es mīlu savu zemi, valsti, jo te esmu piedzimusi, augusi, izskolojusies, te neviens nevar man pārmest vai skaust, esmu savas valsts patriots, un to stiprinu ar savu ģimeni, darbu! Esiet visi laimīgi! Mīliet sevi, savus tuvākos! Esiet kopā! Priecīgus svētkus!
Mana zemeRudens lapas krāsainas,
Tās spilgtas kokos karājas,
Un zin, ka ziema tuvojas,
Tās zeme krīt un sniega villā segsies.
Kā vilnis upē vēja raisītais,
Un maigi krastā skalotais,
Tas izgaist vēja brāzmā spēcīgā.
Kad sēžu es un vēroju,
Kā jaunais vilnis veidojas,
Kā lapa zemē krīt.
Es domāju, es aizmirstos,
Ka esmu uz šīs pasaules.
Mana sirds,
Kā ezis adatains krūtis dur,
Tik asu sāpi jūt,
Bet es kā vilnis skalotais,
Par to jau atkal aizmirstos.
Ar vēja spārniem paceļos
Un tālu debessjumā aizlaižos
Taj" brīdi jūtos brīvs
Kā punts debesīs.
Bet nosēsties kad vēlos es
Tavu māju meklēju
Palodzi vai pagalmu
Lai Tevi satikt varētu.
Tad laimes jūrā ienirtu
Un Tevi līdzi paķertu,
Mēs divi vien līdz dzīlēm peldetu,
Un kopīgu ko atrastu.
Tad vēja spārnos paceļos,
Un skumjām acīm paveros,
Jo atkal projām jālaižas
Kā brīvam putnam debesīs.
Redzu upē lielu zuti,
Turu cieši savu muti.
Gatava ir mana soma,
Gan jau arī laba oma.
Somā lieku iekšā zuti,
Bet jau projām turu muti,
Jo, ja zutim izaugs kājas,
Zutis atradīs tik labas mājas!
Tomēr zutis vairs nav zutis,
Drīzāk tas ir lielās utis,
Nekā parasts vienkāršs zutis
Rozes lai tavu vārdu kaisa,
Puķes lai smaidu raisa.
Sveicējs lai labu vārdu vēlē.
Mīlestība lai stipru dara,
Bet laime - mīļumu dod.
Vakardiena ir vēsture,
Rītdiena ir nezināmais,
Bet šodiena - Dāvana.
Apjaust to, ka katra diena ir kaut kas īpašs, patiesībā ir ļoti liela svētība! To no visas sirds arī novēlu!
Aiz loga ir tavas asaras un salauzta sirds,
Aiz loga ir redzama spoža zvaigze,
Kurā atsīid tavas acis,
Tavā sirdī parādās laime,
Un prieks no jauna dzīvo,
Ka no jauna piedzimis.
No tava smaida parādās spoža saule,
Un saule atspīd uz tavu pusi.
Vajag drusciņ tik, lai redzētu.
Jau vairāk tik, lai runātu.
Pavisam daudz, lai sajustu.
Un neko lai mīlētu.
Jo sirds jau jūt, kā smiekli zūd.
Ka laimes viltotā priekā plūst.
Tas tik tādēļ, ka cilvēks tāds.
Kurš raudāt liks, bet mīlēt sāks.
Tādi mēs esam un tādi būsim.
Savs nedienas un dienas kopā šūsim.
Ziepju burbuļus vejā laist,
Lai aizmirstu skumjas, kas neizgaist.
Es nevaru aizvērt acis ciet.
Un nevaru atvērt sirdi.
Es nevaru iemigt,
Un nevaru sildīt.
Ja tomēr kaut ko vēlos,
Tad tikai vienu patiesu lietu.
Tik vienmēr gribu mīlēt,
Un beidzot aizvērt acis ciet.
Divi naktī
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Stāv uz ielas un skumst
Ir divi naktī
Tumsa aiz loga
Tumšas ielas, mazs suņuks kunkst
Ir divi naktī
Vientuļi cilvēki
Skumst, jo viss vēl vairāk tumst
Ir divi naktī
Aizmiguši
Vienu sapni redzējuši
Ir divi naktī
Sapnis skumst
Jo suņuks tumsā, vientuļš kunkst...
Tu aizej es palieku..
Tu atkal atnāc es stāvu tajā pašā vietā,
Kur stāvēju un lūkojos tev acīs..
Un tu man saki: Piedod mums jāšķiras..
Pār manu vaigu norit asara..
Un es vēlos tev ko teikt..
Bet tu jau esi tālu no manis
Un tas viss pārvēršas putekļos!!
Tu un mūsu sapņi ir izplūduši lietainajā dienā!
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams-
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi lieks
kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
vai varbūt mazāk... ( Ā. Elksne)
***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!
(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)
Paceļam mēs karogu augstu,
Lai teiktu: "Esi sveika Latvija!"
Pār Tevi plīvos karogs šis,
Sarkan baltisarkanais,
Kā mūsu dzimtās asinis,
Kas neapstājas un rit,
Pār laiku laikiem šiem,
Mēs esam vienoti,- ar Tevi Latvija!
Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.
Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.
Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.
Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.
Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.
Skaties kā, vakar vējš
Bērza galotni loka!
Tas tāpēc, ka izlocīt zarus
Ir vajadzīgs katram kokam.
Skaties kā, gliemezis
Zīmē sudraba sliedi!
Kaut pārāk lēni ir iets,
Bet noiets no lapas lidz ziedam.
Skaties kā, cīrulis
Izdzied aprīļa dziesmu!
Kaut sauli sadziedāt nevar,
Bet ziemelis piesmok.
Skaties kā, jāņtārpiņš
Naktī dedzina sveci!
Tas nozīmē - kādam vajadzīgs,
Lai nepaej skaistumam secen.
Ja tev gadās nokrist slīpi
Sasist dibenu vai snīpi,
Noderēs tev apsējs tīrs,
Neraudi, bet esi vīrs.
Ir tikai viens veids,
Kā izbaudīt dzīvi:
Dari visu, lai justos labi,
Pat to, ko negribi darīt ir vērts pamēģināt..
Zaķīts skrien pa taciņu,
Skatās priekšā dīķis.
Dīķī iemet akmeni,
Augšā uzpeld līķis.
Ja Tev galīg nav ko darīt,
Ej uz veikal, nopērc šnabīt.
Piedzeries uz nebēdu,
Šķitīs mazāk problēmu.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst.
Tas ir Laiks.
Tā nav asins, kas dzīslās tev tek.
Tas ir Laiks.
Tas nav vilnis, kas apskalo mūs.
Tas ir Laiks.
Tas nav atvars, kas gredzenu giež.
Tas ir Laiks.
Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst
Tas ir Laiks.
Jau atkal kārtējais rīts,
Kas gluži kā miglā tīts.
Bet atceries tikai vienu,
Ka vakar nedzēri pienu!
Manī domas kā mākoņi lido,
Uzvelk vienu slidu un mēģina slidot,
Sanāk kā sportistam amatierim,
Sniegums kā pavājam aktierim.
Kaut kur lasīju slikti ir domāt,
Gluži tāpat kā pa akaci lodāt,
Tie, kas daudz domaa, dara-neko,
Bet es tagad gribētu darīt jebko.
Apnicis domāt un neredzēt galu,
Gribas beidzot ticēt sev-es to varu,
Varu aiziet un aizcirst durvis,
Varu būt kā viduslaiku burvis.
Kas var pieburt labu un ļaunu,
Var sev dāvināt dzīvi jaunu.
Grūti ir apsēsties, noticēt sev,
Grūti ir pateikt tos vārdus tev.
Negribu būt ar tevi es kopā,
Negribu staigāt vairs roku rokā,
Varbūt tu netici-gribu būt viena,
Gribu būt īpaša, neatklāta viela.
Tavā klātbūtnē visu man liedz,
Tikai sāpes un ciešanas sniedz,
Paņemu, salasu visas tās traukā,
Izkratu sirdi, lai birst laukā.
Trauku noskaloju tualetes podā
Nedomā - esmu es nomodā.
Darbiņš pabeigts, nolaižu poda vāku,
Šodien es jaunu dzīvi dzīvot sāku!
Aiz kalniņa, lejiņā,
Sidrabota upe tek,
Ik rītiņu saule nāca,
Pie upītes padzerties.
Mērsraga ievērojamākais cilvēks.
Mērsragā nav daudz ļaudis,
Apkārt slaistās Čigān Valdis,
Staigā apkārt meklē naudu,
Dzert viņš alu grib ar baudu.
Nesen pabijis viņš Jelgavā,
Tomēr dzīvo Mērsragā,
Katru dienu dzer un dzer,
Nekad neko neuztver.
Ja kāds kaut ko paprasa,
Tad viņš vienmēr atsaka.
Ja iet runa dzērumā,
Tad šim puņķi degunā.
Tad kad viņš ir pārdzēries,
Tad viņš domā nedzert vairs,
Un kad pienāk jauna diena,
Tad šim atkal blakām sieva,
Un kad šis ir pārijies,
Tad šim patīk mēdīties,
Tizls lo*s un riebīgs ir,
Tad kad šņabis blakām ir!
Tu noteikti tad uzvarēsi,
Ja, cietis sakāvi, tu nezaudēsi,
Ja visam pāri celties spēsi
Un spēku sevī saredzēsi.
Tikai patiesība, tikai tuvu cilvēku siltums
Uzceļ tiltu no zaļās zemes - uz varavīksni.
I.Auziņš
Pirms ceļā dodies ir jāzin, kurp iet,
Ir jāmācās atrast un nepagurt,
No slapjiem žagariem uguni kurt,
No nespodra krama dzirksteli šķilt,
Un sasildīt citus, gan pašam silt.
J.Sirmbārdis
Mēs esam dzintara meklētāji
Jūras zvirgzdiem nosētā krastā,
Un ilgojamies, un tiecamies
Visu mūžu pēc neatrastā.
Dz.Rinkule-Zemzare
Kā nu gāja, tā nu gāja
Kosmosā slikti gāja,
Saule, Neptūns strīdējās
Kurš nu tagad stilīgāks.
Kafija par lāstu top,
Miega kāram jefiņam.
Nespēj tas ne aci vērt,
Vēl pie lapas meditē.
Virknē vārdus rindiņās,
Skaistās, sārtās līnijās.
Vai tad tomēr sanākt var
Miega kāram jefiņam?
Atbildi tas radīs rīt,
Lāsta dziru neiedzēris.
Skaidri burti rīmēsies,
Varbūt mazliet kaunēsies.
Kad tavu mazo purniņu
Starp lapām ieraudzīju,
No pirmā acu skatiena
Jau iemīlējies biju.
Un otrais skatiens paspēja
Pilns mīlestības ilgām,
Un pavadīt vien astīti,
Kas aizvijās caur smilgām.
Bet trešais skatiens - veltīgi,
Vēl zaļus cerus vēro,
Un pavadīt vien astīti,
Kas aizvijās caur smilgām.
Kur nav noslēpumiem gala?
Tur, kur dzīvi skatīt var no malas.
Un kur saulriets satiek jūru?
Tur kur milzu kalni liekas mazi..
Neslēpies no dzīves!
Neieraujies sevī,
iztaisno muguru,
izpurini plecus,
pacel galvu,
skaties uz priekšu.
Jūti dziļāk, mīli spēcīgāk!
Dzīvo šeit un pašlaik!
Jo vakardienas vairs nav,
bet rītdiena vēl nav pienākusi.
Tu esi te un šobrīd.
Es tiešam nezinu ko domāt,
Es vēlos tevi tikai lamāt,
Par sāpēm ko nodarīji,
Par asarām ko pamanīji.
No galotnes, no lapotnes
Krīt zirneklītis mazs,
Un maza zēna roka
Tam pretī pastiepjas.
No debesīm caur mākoņiem
Krīt saules stariņš mazs,
Un maza zēna acis
Tam pretī atveras.
No domām vai no lūpām
Krīt vārdiņš - mīļš un mazs,
Un maza zēna dvēsele
Tam klusi atsaucas.
Vakarā kad tumsa nāk,
Bomži ielās tusēt sāk.
Mūsu hokejistiem vēlam
Uzvilkt slidas latvju tēlam,
Vinnēt katru iemetienu
Un vēl savā vārtu priekšā
Raudzīties, ka nestumj iekšā.
Kar māmiņa šūpulīti,
Tur pie loga saulītē,
Lai es augu daiļa meita,
Daiļa darba darītāja.
Un reizēm it kā pirms paliem,
Man sevī par šauru kļūst.
Man izlauzties gribas no sevis
Un brāzmojot projām plūst.
Es iegrimis par tevi svētā bijā,
Un sirdī degts ir mīlestības kvēls.
Māt, Tevi gribu vīt krāšņā puķu vijā,
Lai mūžam dzīvs un nemirstīgs tavs tēls.
Ar katru dienu tu sapņo par vienu
Kā varētu salauzt to sienu,
Kas norobežo dzīvesprieku starp skumjām,
Kas norobežo mīlestību ar jūtām
Tu vēlies paņemt āmuru un to salauzt,
Jo tā dziļi sirdi sāk grauzt.
Ir dienas, kad jūties laimīga
Un tomēr arī tad tu jūties bailīga
Jo zini, ka tas neatkārtosies
Un tavs sapnis projām dosies.
Redzu gaismu tuneļa galā,
Nē, tā nav nāve,
Tā ir mīlestības kāre
Sūdīgi ir redzēt to,
Kad neredzi it neko.
Tu savus sapņus un cerības jau 15 gadus lolo,
Bet tās ar katru gadu no tevīm projām soļo.
Visi tie glaimi,
Ir tikai zaimi,
Tiem ticēt
Ir naivi.
Es uz mirkli
Atrāvos no Tevis
Un tajā vietā
Pazaudēju sevi
Vai atkal es redzēju tikai
Pērles rasu
Un zvaigznes
Vai sevi pašu
Nemākslots smaids
Pār visu ģīmi
Smieklīgs skats
Tajā vietā
Vai atkal es redzēju
To sapni
Vai arī to sapni
Uz mirkli jāaizmieg
Nesaprotot
Nesaprotot
Vai tiešām tās
Debesis
Pērles
Un rasa...
Vai es...
Patiesībā vakars
Ir šodienas gals
Un sākuma punkts
Parītdienas atkāpei
Zilās acis
Pret vēju
Pret straumi
Kliedzot - palīgā
Svešzemju tautai
Vakardienas blēži
Šodienas cietoksnī
Pātarus bārsta
Aiz gara laika
Tu priecāties vari
Arī es
Vai tas rīts
Vai vakars
Gumijlēcējiem brīvs
Par prieku pašiem
Un visa tauta
Mierā stājas
Ar paceltu galvu
Rādot godu
Tik vienam
Vienam
Pēdējā rindā
Man žēl, ka tā
Man žēl, ka tā
Meži, meži, zaļie meži,
Pa tiem staigā mazi eži,
Staigā tie pa taciņām,
Pliki un bez jaciņām.
Ja es tevi atgrūžu - ne vienmeer tas nozīme, ka tu man nepatic!
Iespejams tu man patic pārāk stipri un man vienkārši bail tev ļauties.
Šis ezis ir vislabākais ežu veids. Kā ezim noturēt vienu eža idiotu uz 20 eža sekundēm pie ežu telefona. Bet tagad "MĪĻO" draudziņ, izlasi bez EŽIEM!
Sex is like: NOKIA - connecting people,
NIKE - just do it,
SAMSUNG - everyone is invited
PEPSI - ask for more
and: ME - too good to be true!
Brendijs ir beidzies,
Acis tik bālas,
Glāzes ir sausas,
Un zvaigznes tik tālas,
Tepiķis pievemts,
Drope ir galā
Jūtos zem galda
Kā vientuļā salā.
Kāpēc tu tā pret mani izturies, it kā es tev neko nenozīmētu. Es tev atdodu visu siltumu, bet tu pat mani nesamīļo un nenoglāsti mani. Ar cieņu, tava vilnas zeķe.
Dzīve gluži kā milzīga jūra,
Lejup un augšup pa viļņiem mūs sviež.
Esi kā laiva, kam ir sava bura,
Kura zin straumi, pret mērķi, kas griež.
Esi kā laiva, kas nebaidās vētras,
Tālumā prieku sevī, kas jūt,
Nevar bez bangu un negaisu ceļiem,
Braucējs neviens, laimes dzintaru gūt!
Viena asara,
Kā viena vienīgā vasara.
Smaržo viss tik jauki.
Kā gribas iejusties!
Patīk man vārds - lauki..
Pasaules tumsība,
Tu viens..
Tu nonāc pasaulē,
Kurā valda tumsa.
Daba kļūst akla..
Cilvēce kļūst nežēlīga!
Tu baidies,
Tu nesaproti kas notiek..
Tu bēdz,
Bet nonāc kur biji...
Tu nespēj izlausties
No tumsas, kas apkārt..
Tev ir bail..
Tu vēl gribi dzīvot..
Tu meties ceļos
Un lūdzies!
Nekas nemainās.
Daba tik klusa
Un tumsas pilna!
Tu raudi
Un nespēj valdīties.
Tava sirds trīc
Un ir baiļu pilna.
Centies slēpties,
Bet nepaslēpies..
Tu kliedz..
Un vairs to nespēj!
Un atliek solis.
Tikai solis līdz nāvei!
Tu to nevēlies.
Bet to vairs nevar mainīt!
Tu atver acis,
Priekšā gaisma
Un atceries ŠO šausmu sapni!
Tu viss trīci un raudi!
Tumsas pasaule nu ir garām
Tu apdomā pasauli.
Un saproti.
Pasaule ir cietsirdīga,
Un nežēlīga!
Tu zini.
Šī pasaule!
Šī ir Tumsas valstība.
Kurā ienāk eņģeļi
Un apgaismo to..
Dod tev spēku,
Spēku, lai dzīvotu...
Piedod man vārdus,
Kurus teicu tik skarbi,
Bet nejau dzīvē,
Viss var būt labi.
Un pienāks tas brīdis,
Tas šķiršanās laiks,
Kad neredzēšu tevi,
Un nebūs tavs smaids.
Tavs smaids kā saules stars,
Agri no rīta,
Mani modināt steidz,
No paša rīta.
Bet varbūt tomēr
Reiz tiksimies mēs,
Tur aiz saules,
Debesīs kādreiz.
Katram cilvēkam
Liktenis savs,
Un nevajag baidīties,
Pienāks ar tavs.
Un pienāks tas brīdis,
Kuru negribam mēs,
Un izšķirs mūs abus ,
Uz šīs pasaules.
Bet varbūt par enģeli,
Kļūsi reiz Tu,
Un sargāsi mani
Visu mūžiņu.
Un tāpēc mīli,
Un ļauj mīlētam būt,
Lai dzīvē labi jau
Tagad var būt.
Nav viegli nomirt,
Nav viegli mīlētam būt,
Nav viegli dzīvot,
Un laimīgam ķļūt.
Bet mīlam citus ,
Lai varam laimīgi ķļūt,
Jo nejau viss šai dzīvē,
Tik ļauni var būt!
Draudzība ir dāvana,
Par kuru atlīdzību neprasa.
To nevar ne nopirkt, ne pārdot,
Bet var saņemt par velti...
Bezgala daudz vai nemaz.
Māca mākonītis savaldīties,
Dusmoties - negaiss un krusa.
Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību - vāvere kokā...
Lidot kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā.
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja,
Zaķis cepa raibo vistu,
Un ar draugiem ļergu dzēra.
Ko tu skaties manās acīs?
Domā tās tev kaut ko sacīs!
Visam gals un visam beigas,
Eju dzert bez lielas steigas!
Sapnis paceļ mani spārnos..
un es lūkojos.
tur zemāk..
un redzu. vienu melnu..
sāpošu sirsniņu..
es, es dodos zemāk, lai apraudzītu
bet tad, mana sirds, sāk pukstēt ātrāk..
un sažņaudzas, tā dīvaini..
un sejā parādas smaids..
un taureņi vēderā kūleņus met..
tu, tu no lejas lūkojies augšup.
ar izbrīnu..
un redzi, ka es tuvojos..
ar lieliem sapņu spārniem..
tu, ar atvertām rokām.
sagaidi mani..
un lūdz, lai palieku..
jo tev.. ar mani ir patīkami..
es saku jā..
un cenšos apķert tevi tik ļoti
ka sirdis pukst vienādi..
cerība. tā nepamet mani..
un es ceru.. ka tev ir labi.
mīļi un silti..
bet..
notiek nenovēršamais..
mani sapņu spārni, lēnam zūd..
un jaukais brīnums izzūd..
un Tu, paliec viena..
stāvot, pļavas vidū..
mani, ceļ uz augšu..
bet.. man izdodas atbrīvoties..
no sapņu spārniem..
un es.. krītu lejā..
pilnā jonī..
bet.. kritiens nav tik sapīgs, kā
tavs zaudējums..
Mīli, tici - izdosies
Klauvē un tev atvērsies.
