Zvaniņš kārts eglītē
Eglīte tik priecīga
Tad kad zvaniņš skanēt sāk
Eglīte tik zaļot sāk.
Aiztecējis apaļš gadiņš.
Kāpsim jaunu pakāpienu
Mēs pa lielām dzīves kāpnēm
Augstāk - droši kā arvienu
Paliksim te daudz, daudz dienu-
Trīssimtsešdesmit un piecas,
Uzmanīgi vērodami
Visu, kas vien sauļup tiecas.
Vasaru mēs redzam dabā,
Ziemu - grāmatā un skolā,
Klausīdamies skolotājos,
Rātni sēdēdami solā.
Un, kad paies atkal gadiņš,
Savu zināšanu kalnu
Celsim plecos smaidīdami,
Kāpsim pakāpienu jaunu.
Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi
Lieldienās ik pavasari,
Apkārt rikšo zaķu bari.
Visās mājās čakli strādā,
Un par raibām olām gādā.
Ja esi puķe - ziedi,
Ja esi putniņš - dziedi,
Ja esi zīlniece, tad zīlē,
Ja esi meitene, tad mīlē.
Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemsvētkus atsūta mums.
Sivēns lēni projām iet, aiz viņa paliek dubļi vien
Lai tikai dzīve saista mūs un siltums, kas kūst,
Lai veiksmes pilns ir Jaunais gads,
Un dubļus vairs nav jāvāc!
Sniegpārsliņa izkususi,
Inflācija atnākusi.
Treknie gadi arī cauri,
Atliek tikai kasīt pauri.
To laimi ko tu meklē,
To savā sirdī rod,
To sirdi ko tu mīli,
To citam neatdod.
Viena pate Jāņa zāle
Brīžam gulu, brīžam stāvu;
Kad ierauga jaunas meitas,
Stāvu vien slaistijās.
Atnāc mīļā šad un tad,
Tu jau zini kur un kad,
Tad mēs abi šo un to,
Tu jau zini kā un ko.
Tu tikai paskaties,
kā debesīs
ar sniega pārslām
vēji spēlējas-
tās virpuļo
un gaisā planē,
līdz iesāk svētku skaņas
sirdī skanēt.
Tu tikai paskaties.
Tu tikai ieklausies.
Tu tikai ziemas spēkam
paļaujies-
caur sniegu pārsloto
no debesīm
ar tevi sarunājas Dievs.
Laimi, prieku, veselību,
Visu draugu mīlestību,
Lai sirdī vienmēr valda prieks
Un naudas makā latiņš lieks.
Bijušais tik skaisti šķiet
Gribas atpakaļ vēl iet.
Gribas seno taku mīt,
Nesacīto - pasacīt.
Alu, šņabi liec, nu, galdā
Nāksim visi mēs tev talkā
Neļauj, tik, pār lūpu pūst
Jubilārs, lai pirmais lūzt!
Skolas gadus vērā liec,
Vējam līdzi nelaid tos.
Lai nav vēlāk jānožēlo -
Atpakaļ tie nenāks vairs!
Tā aizies gadi, aizies dienas,
Tā aizies viss, kas kādreiz bijis skaists,
Bet pāri paliks atmiņas tik vienas -
Visskaistākais ir tomēr skolas laiks!
Dedziet gaišu uguntiņu
Ziemassvētku vakarā,
Lai dieniņas baltas nāca
Visa gada garumā!
Dziesma par mīlu - sākums un beigas.
Degoša lāpa, kas pusnaktī liek
Sirdīm glabāt sapni par sauli.
Mīla - šīs pasaules pēdējais prieks.
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tomēr neglita!
Neskūta, ar vienu kāju,
Skujām pieber visu māju.
Ja tev dzīvē slikti klājas,
Sirsniņa uz bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi un viss būs labi.
Cik rāmi, cik brīvi un lēnām
Pār pasauli pārslas laižas!
Un vietas vairs nepaliek ēnām,
Un takas un domas ir gaišas.
Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Un mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds nu palika drūma.
Un tad tu mani mierināji,
Kaut lielu bēdu nezināji.
Kaut arī baltas pūkas nekrīt vēl no gaisa,
Gaišas domas sirds tik un tā raisa.
Lai laimīgs katrs šodien ir un rīt,
Lai Ziemassvētku brīnums visiem sirdī mīt.
Rīt uz skolu jāiet man,
Gribu labas sekmes gūt,
Gribu dabūt desmitnieku,
Lai es varu tālāk iet.
Lai dzīve tik skaista un dzirkstoša viz
Kā šampis kristāla glāzē,
Lai piepildās sapņi, kas tālāk sauc
Un laimes, lai bezgala daudz!
Cik grūti ir mīlēt kad atbildes nav,
Sirds meklē sirdi, bet tādas vairs nav,
Par agru bij mīla, par agru bij prieks,
Uz sārtām lūpām ir uzsnidzis sniegs.
Paldies Tev Mamm,
Par visu ko man dzīvē devi,
Par vārdiem kuri spēja mierināt..
Kad mīlestībā nebiju es saprasta
Un izmisumā sāpināta.
Bij dienas tad, kad trūka maizes
Un naudas nebija mums Mamm
..bet tu to vienmēr spēji atrast, es pat nesapratu, kā..!
Tu raki puķes, slotas sēji, ir neaprakstami amatu tev daudz,
Tu kautko pārdosi un atkal izlīdzēsi,
Lai pateiktu, ka darbs nav kauns.
Tu iemācīji man dzīvot, no bezizejas ceļu rast..
Tu iemācīji darbu mīlēt, un savām rokām daudz ko prast.
Es vēlos pateikt Mamm tev paldies
Un ziedus šos no sirds tev dot.
Un piedod, ja kāds vārds tev skarbāks pateikts un uzmanības mazāk dots.
Es mīlu tevi Mamm, tāpat kā agrāk
Kaut arī nesanāk man būt tev vienmēr klāt.
Bet ir tak Skaips kur vienmēr spēsim,
Atkal par visu smalki parunāt.
Tu tikai neraizējies ļoti..
Man vienmēr tagad Raimis blakus būs..
Šai skaistā dienā viss ko lūdzam
Lai dotu svetību tu mums!
Svētki jāsvin praktiski,
Lai tie būtu latviski,
Vecais sērkociņu meklē,
Riepu dedzināšot eglē.