Kas Lieldienu iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Ledus laikā sāli kaisi,
Lai nāk vecītis ar maisu
Un ar savu bārdu balto
Neapmet pusotru salto!
Lai Salatēvs ar savu maisu
Nesabojā visu gaisu,
Tam galdā Coca Colu liec
Un ātri, ātri projām triec!
Pirmais zaķis sēž uz poda,
Otrais zaķis acis bola,
Trešais zaķis saka tā,
Viss ko darat ir netā!
Svētkos olas katrā stūrī:
Gultā, dārzā, putnubūrī.
Kas mums tās ir atnesis?
Tas jau mūsu garausis!
Lieldieniņa liela diena
kamēr, nepiedzeries silta piena.
pat tad kad esmu vientulībā,
neviens nespēs mani apstādināt...
es sēdēšu un atcerēšos,
atcerēšos visu kas bijis, kas pagaisis.
es sēdēšu un smieklus valdīšu,
kaut arī vientuļi man būs,
es celšos un savu dzīvi,
dzīvi ar smiekliem pildīšu.
es neskumšu,
es atmiņās gremdēšos,
un smieklos veldzēšos.
Mazs pumpurs šodien dzīves dārzā plaukst
Un uzplaukst maigi sārtā ziedā.
Mums visiem gribas zināt kā viņš augs,
Būs vēja zieds vai briedīs augļu briedā.
Pāri kalniem, pāri lejām,
Triecas doma, kurā teikts,
Tam kam šodien vārda diena,
Tiek no manis mīļi sveikts.
Tik balts un kluss - tie gaidot aiztur elpu,
Krīt zemei pāri mirdzošs zvaigžņu pakavs
Un, siltām rokām skaudams zemes telpu,
Nāk senais, mīļais Ziemassvētku vakars.
Dzīvoja reiz Sniegbaltīte
Kurai bija apetīte-
Ziemassvētkos klusi klusi
Visus rūķus apēdusi!
Lieldieniņas, lieldieniņas,
Tu man prieku devi.
Es tev došu sudrabiņu,
Tu man glītas oliņas.
Par savu mīļoto nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās gūt,
Bet grib no tevis tiekai prieku gūt.
Ziemassvētki labi svētki,
Lielu maisu atnesuši -
Siļķes asti, gaļas šķiņķi,
Medus podu atvēluši.
Ir daudzi svētki:
Līgo, Lieldienas, Jaunais gads un Ziemassvētki
Bet mīļākie ir draugu svētki -
Katru dienu kopā ar Tevi.
Manī domas kā mākoņi lido,
Uzvelk vienu slidu un mēģina slidot,
Sanāk kā sportistam amatierim,
Sniegums kā pavājam aktierim.
Kaut kur lasīju slikti ir domāt,
Gluži tāpat kā pa akaci lodāt,
Tie, kas daudz domaa, dara-neko,
Bet es tagad gribētu darīt jebko.
Apnicis domāt un neredzēt galu,
Gribas beidzot ticēt sev-es to varu,
Varu aiziet un aizcirst durvis,
Varu būt kā viduslaiku burvis.
Kas var pieburt labu un ļaunu,
Var sev dāvināt dzīvi jaunu.
Grūti ir apsēsties, noticēt sev,
Grūti ir pateikt tos vārdus tev.
Negribu būt ar tevi es kopā,
Negribu staigāt vairs roku rokā,
Varbūt tu netici-gribu būt viena,
Gribu būt īpaša, neatklāta viela.
Tavā klātbūtnē visu man liedz,
Tikai sāpes un ciešanas sniedz,
Paņemu, salasu visas tās traukā,
Izkratu sirdi, lai birst laukā.
Trauku noskaloju tualetes podā
Nedomā - esmu es nomodā.
Darbiņš pabeigts, nolaižu poda vāku,
Šodien es jaunu dzīvi dzīvot sāku!
Es skatos sveces liesmiņā,
Un atceros tos laikus,
Kad kopā bijām mēs,
Kad bučiņas viens otram devām.
Tik jauki tas, bija gan!
Sildījām viens otru,
Apmīļojām viens otru,
Kā gribas atkal sajust to.
Ziedi novīst līdz ar laukiem,
Miglā tērpies saules riets,
Tikai atmiņas no draugiem
Mūžam degs kā akmens zieds!
Nu Jūs ieburti viens otra gredzenā,
Dzīves zelta gredzenā slēgti.
Nu Jums kopīgas dienas un nedienas,
Pusnakts tumsa un saules lēkti.
Tu jūti smaržu, to smaržu pazīstamo,
To piparkūku smaržu pazīstamo,
Tev jāsajūt prieks savā dvēselē,
Un tad dod citiem pretīm to.
Lai dzīve saules vienmēr gana,
Lai silti tad, kad vēji pāri iet,
Un lai no pirmās satikšanās
Jums visu mūžu mīla zied.
Vai tu dzirdi, vai tu mani?
Skan jau Ziemassvētku zvani.
Laižas tie pa zvaigžņu āri
Vienās gavilēs tev pāri.
Draudzība ir zelta stīga,
Pārrausi vairs nesasiesi,
Un, ja tomēr sasiet spēsi,
Mezglu tomēr nenoslēpsi!
Olas krāsojam mēs labi,
Galdā liksim lielu krabi,
Šūpoles jau pakārām,
Lielās sienas apkārām.
Atvēli laiku draudzībai,
Jo tā ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku, kad mīlēt un būt mīlētai,
Jo tā patiesi ir debesu dāvana.
Atvēli laiku smiekliem,
Jo smiekli ir dvēseles mūzika.
Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!
Ja tev kādreiz paliek grūti,
Tad pie velna bēdas sūti.
Un ar draugiem iedzer šņabi,
Gan jau atkal viss būs labi!
Riti laimes kamoliņ
Vecā gada vakarā,
Satin sāpi, attin prieku
Visa gada garumā.
Jaunā gadā novēlu:
Eiropas algu,
Franču seksu,
Padomju cenas,
Čigāna jautrību
Un sibīriešu veselību.
Jānīts nāca par gadskārtu,
Savus bērnus apraudzīti,
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
Ir vārdu pasaulē tik daudz,
Bet vienu visu mūžu nesam.
Un labi just, kad paguruši esam,
Kāds tevi atceras, kāds vārdā sauc.