Kur, kur ir jubilārs?
Ak tu re to atrod
Pie dāvanām!!!
Mīļš sveiciens dzimšanas dienā!!!
Ja tu kādreiz iekāp kakā;
Pēc tam droši meties akā.
Visas kakas uzpeldēs -
Tas tev ļoti palīdzēs!
Ziema mums ik gadu viena,
Īsāka kļūst katra diena.
Bērni gaida sniega daudz,
Bet ja nesnieg pieres rauc.
Zirneklis ar pliku dirsu;
Staigāja pa zemes virsu.
Milicis to redzēdams-
Skrēja kastēs bezdēdams!
Ēnģelis
Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam...
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav...
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.
Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts...
Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē...
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd...
Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo...
Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek...
Lietas, kuras jāizdzīvo...
Mirkļi, kuri jāizbauda...
Un šeit ir kāds eņģelis...
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp...
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts...
Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
(A. de Sent-Ekziperī)
Mazs enģelits man priekšā teic,
ka tevi šodien jāapsveic.
Lai amoriņš tev sirdī valda,
un nelaimes ar bultām skalda!
Tu aizej es palieku..
Tu atkal atnāc es stāvu tajā pašā vietā,
Kur stāvēju un lūkojos tev acīs..
Un tu man saki: Piedod mums jāšķiras..
Pār manu vaigu norit asara..
Un es vēlos tev ko teikt..
Bet tu jau esi tālu no manis
Un tas viss pārvēršas putekļos!!
Tu un mūsu sapņi ir izplūduši lietainajā dienā!
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi vajadzīgs,
Kad esi neaizstājams-
Kā ūdens, kā gaiss, kā mājas.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad esi lieks
kad ļaunumu dara tavs tuvums
Kā sērga, kā tārps, kā puve.
Iet pa dzīvi un pamanīt
Brīdi, kad tavas līdzšinējības
Otram vairs nepietiek,
Kad viņš tev vairāk prasa
vai varbūt mazāk... ( Ā. Elksne)
***
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem,
No bēdām man paliek kas slikts-kā velns,
Caur priekiem man paliek viens mazs spožs trauciņš,
Man sirds ir gluži kā dimants-dimanta trauciņš,
Bet ne vienmēr viņš spēj saglabāt to dimanta spīdumu,
Un ne arī viņš vienmēr ir mīksts
Varu teikt-viņš dažreiz aprūsē,
Mēs neviens neesam ideāls,
Pat izņēmums ne!
Es guļot jūtu kā uz svečtura pil sveču krāsas sveķi,
Tieši tad man liekas ka mans sirds raud.
Caur visām bēdām,
Caur visiem priekiem!
(Manis pašsacerēts dzejolis:Megija Adamovicha)
Solis - ieelpa,
Mana plauksta asfalta palieka.
To debesīs es bārstīšu,
Un skaļiem vārdiem klāstīšu.
To dienu kad tevi satiku,
Un tavas acis sastapu!
Neviena dūma palieku es sevi iekšā neturu,
Bet kamdēļ tevi atstāju?
Vai nepietiek ar saulrietu,
Ko vienmer viena baudīju.
Es smiltis melnas krāsoju,
Uguns akmeņiem bārstiju,
Tava prāta durvis nozagu,
Sveci augšā uzslēju.
Un zīmeju - dzīvi!
To darīju, lai jūtas tavas bauditu,
Vai es prātu zaudēju?
Nē, apziņu pārdevu,
Lai tavas dvēseles logu atvērtu.
Tajā ziedus ienestu,
Zīdā izklātu,
Debesīs mūsu smaidus zīmetu.
Viens vards - tu!
Ziemassvetki,Ziemassvetki.
Kur ies mūsu Ziemassvetki?
Sniedziņš sniga pūku pūkām,
Bērni pikojas piku pikām! T.Tomsone
Dievs sargi mūs no vētras šīs,
Dievs sargi mūsu Latviju,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas liktu vētrai postīt mūs.
Dievs sargi mūs no šaubām šīm,
Dievs sargi mūsu Dvēseli,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas dotu mieru Dvēselei!
Vecīts nāk sētā ar dāvanu maisu
Mūsu dāvanas mētā pa gaisu.
Ar vienu no dāvanām trāpa viņš tam
Mūsu mīļajam sniegavīram.
Ver viņš vaļā dāvanu savu
Tiešām tur iekšā viņš viņu mana.
Šī būs mana sniega pika
Tiešām jauka tā man tika.
Mēs to redzm brīnāmies
Un ar kājām sitamies.
Mums tās davanas ar tīk
Vai jau vaļā tās var tīt?
Mamma piekodina NĒ!
Ziemassvētki vēl nav te.
Dāvanas var pagaidīt
Ejam punčus piepildīt.
Vai zini kas šie svētki ir?
Veikalā tos nevar pirkt.
Atnāk viņi vienreiz gadā
Ziemassvētki mājā manā.
Paceļam mēs karogu augstu,
Lai teiktu: "Esi sveika Latvija!"
Pār Tevi plīvos karogs šis,
Sarkan baltisarkanais,
Kā mūsu dzimtās asinis,
Kas neapstājas un rit,
Pār laiku laikiem šiem,
Mēs esam vienoti,- ar Tevi Latvija!
Lai ir, kur šaubu brīdī pacelt acis,
Lai ir, ko piesaukt bargā nestundā,
Lai ir, kam savu pateicību sacīt,
Kad negaidīta apskaidrība nāk.
Dzied vēju koris egļu katedrālē
Un tuvu tuvu pienāk debesis.
Audzē vēderu un taukus,
Neaizmirsti vecus draugus.
Kad pazaudēts viss...
Mācies sevi pasargāt...
Savādāk viss kļūs kā pasakā...
Bet cik gan daudz var pazaudēt apstājoties...?
Tāpēc nāc ar mani tālāk...
Turi mani cieši klāt, jo man tik ļoti bail....
Tu gaidi tepat,
Jo tu man esi viss....
Viss ir kā miglā pārvērties.....
Man bez tevis nav nekā...
Kad divas sirdis satiekas,
Tad mazais kalejs ierodas.
Tas kalj un kalj un nerimstas,
Līdz abas sirdis vienojas!
Vistīrākās no jūtām, kas mūsu sirdis pārņem
Spēs paveikt visu,
Lai neviens un nekas mūs neizšķirtu,
Jo Tu esi mans
Un es esmu Tava
Un Mīlestība vieno mūs!
Sniegbaltīte slaidām kājām,
Čaka ielu sauc par mājām;
Ziemassvētkos grūti klājas -
Salavecim par brīvu jājas!
Dzīvoja reiz sniegbaltīte,
Kurai bija apetīte,
Ziemassvētkos klusi, klusi
Visus naščus apēdusi.
Lai kā laime aiz kupenām iet,
Tie Ziemassvētki mīļi mazliet.
Kā sarkans vīrs ar maisu rokā,
Stiepj dāvanas kaudzi rokā.
Un tās dāvā draugiem bērniem,
Un kad visi saņemas,
Ziemassvētki iet vaļā.
Pašā sniega laukumā,
Pašā sniega baltumā,
Dejo Sārts vīrs
Sniegpārsliņu sagšā.
Rūķīši polku lec,
Dejas dejo jauns un vecs.
Atkal klāt ir Ziemassvētki,
Balta Ziemassvētku diena.
Salavecis baigais gnīda,
Kakāt mežiņā viņš līda.
Uzvedās viņš neglīti,
Aptaisīja eglīti.
Ja esi viena tad,
Zvani kā vienmēr man!
Aiz loga kā rasa, kā asara,
Ir atnācis zalgojošs rīts,
Un manu dvēseli prasa,
Uz savu dzidrumu līdz.
Bet dvēsele vēl nav basa,
Uz pleciem vēl sapņi un miegs,
Un mīkstākais mauriņš vēl ass,
Un cietākā asfaltā stieg.
Bet gaida baltnepielūdzamība,
Un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
Tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.
Viens mirklis. Acīs uguns spīd.
Un otrs. Veries blāvā stiklā.
Un vēl viens kuģis projām slīd,
Un pazūd nežēlīgā miglā.
Un galu galā – kas ir mūžs?
Viens dzīpars laika likteņpūrā –
Viens mirklis, un jau vēsums pūš
No neatgriežamības jūras.
Rudenī kad lapas birst,
Nāc uz mana kapa *irst.
Ja es tevi ieraudzīšu,
*irsā krustu iespraudīšu. Auč!
Jaunā gadā novēlu:
Eiropas algu,
Franču seksu,
Padomju cenas,
Čigāna jautrību
Un sibīriešu veselību.
Ziemassvētkos sāli kaisu,
Lai vecis var atnākt ar lielu maisu,
Un ar savu bārdu balto,
Neapmet tas dubultsalto.