Un tava sirds, tā dārgumu lāde visīstākā, pasaulē vislielākā un vērtīgākā, tā pildīta ar visdārgākajām lietām, ar zeltainiem smaidiem, kas ziediem liek uzplaukt vēl un vēl, ar maigiem glāstiem, siltiem apskāvieniem, kas dod drošības sajūtu, pat negaisa laikā. Un tava balss, tā liek aizmirsties, vārdi nomierina, Tavi sirds puksti tie atdzīvina. Blakus tev es esmu laimīga, esmu droša un smaidīga. Esot blakus tev šķiet laiks apstājies, pasaule tik niecīga un sīka, Blakus tev mīlestība ir bezgalīga.
Atkūst ledus, atkūst smiekli,
Un tu atkal lidot vari,
Ūdens straumes tevī dzīvas,
Tik daudz sirdī mīlestības.
Atkūst ledus, atkūst smiekli,
Atkūst tava dzīves ziņa,
Tik daudz tevī karstas uguns,
Tik daudz tevī Dieva ziņas.
Atkūst ledus, atkūst sarma,
Atkūst visa ziemas daba,
Sasilst saulē tavi vārdi,
Sasilst tava mīlestība.
I. Tora.
Ar sniega pieneņziedu krēma un saldo skūpstu šokolādes kūku,
Ar nejauši vakarnakt zvaigznēs atrasto dzirksti acīs un mutuļojošo jūtu šampanieša sirdi,
Es klusiņām, uz pašiem pirkstu galiem Tev pieslīdēšu klāt,
Lai, liegi lūpām pieskardamās Tavai ausij, kā sapnī čukstētu,
Ka dāvāju Tev šokolādes skūpstu, līdz mana dzirksts ir arī Tavās acīs,
Un novēlu, lai kaislē mutuļo Tev jūtas, līdz noreibst Tava šampanieša sirds.
Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.
Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Un skumjas aiznesīs.
Mūsu strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.
Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.
Pasaulē ir brīnumbērni,
Bērni, kas laimi nes.
Laimi, bēdas spēj apvienot,
Mīlestību savienot.
Atver acis un pasmaidi,
Ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.
Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
R. Raspopovs.
Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņas to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad prasa
Savu reizi un tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs zibens.
Cik negaisiem bij jānāk,
Cik zibeņiem bij jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu nedziestoši.
O. Vācietis.
Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
Un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
Un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
Kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
Un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
Ļāva tām laisties kopīgā dejā.
Mana ģimene.
Roku uz sirds liekot
Ar prieku es varu teikt,
Ka pasaulē visdārgākais
Kas vien var pastāvēt,
Ko var viegli pazaudēt,
Bet mīlēt nekad nepārstāt.
Viss ko varu iegūt ir
Kopā ar viņiem laimīga būt.
Priecāties par šo mirkli, par šo dzīvi,
Ko pavadu kopā ar ģimeni - ik brīdi.
Tas nav darbos izdarāms,
Tas nav vārdos aprakstāms
Cik laimīga esmu ar viņiem kopā es
Uz šīs lielās pasaules.
Jautri, jauki, mīļi ir viņi
Tētis, mamma, ko saucu par - ģimeni.
Nevienu tik stipri šai pasaulē
Nemīlu, kā mīlu es viņus.
Neviens un nekad, mūžu mūžos
Nespēs man atņemt viņus.
Kristine Kļaviņa 15. =).
Gribu to, gribu to
Ai negribu neko!
Gribu tevi un vairs neko!
Gribu ķert tos sapņus labākos
Kur kopā ar Tevi lasu magones.
Tajā pļavā, tajā sapnī.
Esmu ar Tevi, sapņoju par Tevi.
Dzejoļi ir tā kā taureņi,
Kas pārlido no zieda uz ziedu!
Tajos aizmirsušajos sapņos
Lido košie taureņi ap mums.
Tas ir tik skaisti!
Bet, man vajag tikai Tevi un neko vairāk.
Negribu ne mašīnu, ne māju.
Bet, gan tevi.
Pat atteikšos no tiem sapņiem,
Ko devis man DIEVS.
KRAUKĻU TIESA
Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu
Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule
Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai, jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots
Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa.
(Jānis Rezokavs).
Es vēlos tavās acīs skatīties
Bet nespēju, jo neēsi blakus
Tavs smaids ienācis manā sirdī
Un tava skaistā balss
Man no rīta galvā skan.
Tavi smiegļi kā mani skaistie sapņi
Mūsu iedomātais skūpsts ir kā saules stari debesīs
Es vēlos ar tevi izbaudīt dzīvi
JO es mīlu tevi.
Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās
Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā
Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru
Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/.
Viņa dienā doma
Bet naktī sapņo
Dienā domas lido
Naktī sapņi mostas
Viņas smaids ir kā saule debesīs
Viņas lūpas saldi kvēlošās
Viņas acis mirdz kā lietus pilieni
Viņas asaras kā dimanta graudi
Viņas sapņi kā putni debesīs
Viņas domas spīd kā saule debesīs
Viņas dusmas kā vilka dusmas
Viņas maigās rokas man pietrūkst.
Zvaigžņu meita.
Bij mēnesis cipresēs apgāzies.
Uz mēneša ragiem Tu balstījies,
kā pa apaļu lodziņu izliecies,
Tavos pirkstos bij divi debesu ziedi.
Tu vienu caur zilo nakti man sviedi.
Es dzirdēju, ka Tu aiz cipresēm dziedi:
Kas manu ziedu atradīs,
tam ilgas asinīs nedzisīs
tās viņu nāvē un nelaimē dzīs.
Nāve un nelaime maldi tik būs.
Nāve un nelaime tuvinās mūs
nelaimē dvēsele zvaigžņota kļūs.
Zvaigžnotā zvaigžņoto sagaidīs,
zvaigžņu mirdzumā gredzenus mīs.
Mūžam vairs maldīties nelaidīs.
Man sapnis ira, kā sapņi irst.
Bet tagad dvēsele, kā zieds birstot, irst
ilgās irst. Mirst un nenomirst
F. Bārda.
Kas tas ir?
Pulkstens sit? Nē, mani sirdspuksti tie.
Vai eņģelis? Nē, tas TU - mīļotais!
Citi saka, ka mēs laimīgie.
Naktī mūs apspīd mēness spožais,
Dienā - cilvēki smaidīgie.
Es jūtu, ka mīli
un kopā būt gribi.
Es zinu, ka mīlu
un kopā būt gribu.
Mīļojamies, laiskojamies un
dzīvojam ar baudu.
Kas tas ir?
Tas ir mirklis.
Viss sākās tik skaisti kā pasakā
Kā vēlos es ticēt, ka paliks tas tā
Bet ar katru brīdi viss mainās
Un sāku es dzivot ilgās.
Esot tev blakus man nevaig neko
Tik mirkli es tveru- to brīnišķo
Kad esi man blakus un samīļo
Sakot ko jauku, kas iedvesmo
Bet baidos no jūtas tavām un savām
Cik ilgi tās kvēlos, starp sirdīm šīm abām.
Vārdā nenosaucamais.
Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta.
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst.
Kas mīlestība ir?
Ko spēj tā darīt ar cilvēku?
Tik neskaitāmi daudzi to ir piedzīvojuši,
Bet izskaidrot - to spēj tik retais;
Tā izmaina cilvēku līdz nepazīšanai,
Tās dēļ tas dara neticamo,
Tā izmaina cilvēka domāšanu,
Tās dēļ tas gatavs ir atdot visu;
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Tādas kņudošas un neizskaidrojamas,
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Reizēm laimīgas, reizēm sāpīgas;
No tās spēj cilvēks paēst,
No tās spēj cilvēks iztikt,
No tās spēj cilvēks izdzīvot,
Tik no viena šī vārda - mīlestība.
Ēnģelis
Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam.
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav.
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.
Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts.
Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē.
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd.
Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo.
Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek.
Lietas, kuras jāizdzīvo.
Mirkļi, kuri jāizbauda.
Un šeit ir kāds eņģelis.
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp.
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts.
Solis - ieelpa,
Mana plauksta asfalta palieka.
To debesīs es bārstīšu,
Un skaļiem vārdiem klāstīšu.
To dienu kad tevi satiku,
Un tavas acis sastapu!
Neviena dūma palieku es sevi iekšā neturu,
Bet kamdēļ tevi atstāju?
Vai nepietiek ar saulrietu,
Ko vienmer viena baudīju.
Es smiltis melnas krāsoju,
Uguns akmeņiem bārstiju,
Tava prāta durvis nozagu,
Sveci augšā uzslēju.
Un zīmeju - dzīvi!
To darīju, lai jūtas tavas bauditu,
Vai es prātu zaudēju?
Nē, apziņu pārdevu,
Lai tavas dvēseles logu atvērtu.
Tajā ziedus ienestu,
Zīdā izklātu,
Debesīs mūsu smaidus zīmetu.
Viens vards - tu.
Es mīlu tāpēc, ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ, ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ, ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ, ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ, ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un, ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts.
Dēļ mīlestības
Ar mīlestību pārpilnām filmām,
Kur kautri kāds pretojos ilgām,
Dēļ tavas neskartās balss,
Es kļūšu par sniegu -
Tas balts.
Salst durvju priekšā plauksta,
Tā mani sauc, tā auksta,
Man izlikties vai nākt?
Lai būtu ciešāk klāt.
Lai sildītu un mīlētu,
Lai sargātu un redzētu,
Un vienkārši viens otram,
Mēs sirdis atdotu.
Skan banāli?
Nekas!
Tas no sirds,
Un dēļ mīlestības.
Tuvu nostāties un skatīties,
Tavās acīs-zilās- maldīties,
Katrs mirklis acīm ciet,
Liek vēl skaļāk jūtām kliegt.
Zvaigznes krīt, un tieši plaukstā,
Liek tās iegrimt naktī augstā,
Apskaut tevi, sajust trīsu,
Izjust mirkli-skaistu, īsu.
Saki man, ko tu vēl gaidi,
Saki, kādēļ šonakt smaidi,
Varbūt vēlies pazust elpā,
Izgaist šajā zvaigžņu telpā.
Vakarā gulēt gāju es.
Dzirdēju! Skaista eņģeļa balsi mani uzrunājam,
Pavēros, un redzēju eņģeli stāvam pie manas gultas gala.
Bet skaistais eņģelis tikai nosauca manu vardu!
Visu nakti domāju, ko tas varētu nozīmēt?
No rīta sapratu, ka tas bija skaists sapnis.
Un sapnī redzētais brīnumskaistais eņģelis bija tu mana mīļotā.
E. Zagorskis.
tas viss, kas sāpēja,
tas nebija par gulbjiem
diviem, kuri veido sirdi,
tas nebija par neaizmirstulīšu pļavām un smiekliem,
tas nebija par saulrietu un izdzertām pudelēm,
tas nebija par salauztajiem sapņiem,
kurus es vēlējos tik ļoti, un jā varbūt arī tu,
vai par nakti,
kura tika pavadīta pie tavām lūpām,
vai par vārdiem skaistajiem,
tas nebija par mani vai tevi,
tas bija par mums,
tu raudāji,
es tevi apskāvu un aizgāju,
viss bija sabrucis un dejoja,
ar asarām tu klusām kliedzi manu vārdu,
man bija grūti,
bet bija jāiet,
un varbūt kādu dienu mēs atkal satiksimies
un iesim pa to pašu taku bez šķēršļiem mūsu ceļā
ar patiesām, nevis plastikāta sirdīm,
ar acīm patiesām,
ne baiļu pilnām,
un tad es tev pastāstīšu stāstu -
par visu salauzto un skaisto.
Es eju pa ielu,
Domāju par tevi,
To ko tu man teici,
Tas man bija svarīgi.
Es paceļu galvu,
Un ieskatos zvaigznēs,
Tur tava sejiņa
Mīļā jaukā sejiņa!
Es nogriežos ieliņā,
Piezvanu pie durvīm,
Atveras durvis.
Un tu tur stāvi,
Manu acu priekšā!
Bet tikai tad es saprotu,
Tas ceļš ko esmu gājis,
tas bijis to vērts,
beidzot visi mani sapņi
pārvēršas realitātē.
Tu paņem mani apskauj,
Es tev iedodu buču
Bet tad ieskatos tev acīs
Un tev saku:
Nekad nebūtu domājis
Kad var tā iemīlēties
Ka var tā kāds patikt,
Bet tagad saprotu kad var!
Katra stunda, katra diena,
Ko pavadām kopā
Man ir ļoti svarīgi,
Katrs mīļš brīdis
Man ir ļoti svarīgs.
Un kad es saku
Es tevi mīlu,
Tas nāk no sirds
No manas sirds.
Gribas man pieskārienu Tavu,
Just uz savas ādas vēl.
Atceros Es Tavas smukās, lielās acis,
Skatienu, kas kā jūra-zils,
Redzu Tevi visur kur vien eju, -
Daļa Tu no manas sapņu pils.
Redzu Tavus matus, Tavu stāju,
Jauko smaidu, kas Tev sejā mirdz.
Pati sev Es iemīlēties ļāvu,
Paklausīju tam, ko teica sirds.
Sapņi nezūd nekad, to ir gana,
Sapņi zemē simtiem tālu mīt.
Nepastāvīga ir dzīve mana,
Nezinu, ko mīlēšu Es rīt.
Tomēr Tava seja, acis Tavas,
Man no prāta neiziet, tās dzīvo,
Sapņos jūtu, Tavas maigās skavas,
Dvēseli, kas pazīst dzīvi brīvo.
Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici.
I just wanted to say that I fell in Love with You again.
It was beautiful evening today, when You came around it stopped to rain,
When We were going same way I was so happu – I lost my pain,
I know later it will be hard to pay with tears for this wonderful thing what I just gain.
Your smile gave me way of hope, I trust that it wasn’t vain,
I Love You, I won’t complain –
It isn’t taint ‘cause You shined like a saint
And I wish You to be mine for the rest of time.
Nu kad esmu pieķerta,
Saki, ko lai iesāku!
Vai spēsi piedot?
Vai spēsi pieņemt?
Kad bijam kopā.
Tevi uzskatīju par labu draugu,
Bet, kad mūsu attiecibas gāja uz beigām,
Es tevī iemīlējos.
Es nevaru aizmirst tos vakarus,
Kad ar nātri spēlējamies,
Kad mēs zvaigznes pētījām!
Šie notikumi ir kā liela šarādu spēle!
Saki, kā lai spēlēju tālāk.
Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik ļoti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien spētu es.
Ja vien spētu es pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti?
Vai tiešam arī turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru.
Es ceru un mīlu šo cerību.
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu sniedz.
Tu liec man domās dejot,
Un sapņos klusi apkārt klejot,
Ar sīkiem soļiem visur iet,
Lai skatītos kā saule riet.
Tu liec man smaidīt bēdās,
Un visu sakraut vecās grēdās,
Tu liec man mīlēt sevi,
Lai ir kas vienmēr mīlē tevi.
Tu liec man sevi saprast,
Un pašai ar sevi aprast.
Tu liec man sevi mācīt,
Par to es tevi mīlu - mīļo lācīt.
Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tev gribēsies aizbēgt no visa - nebaidies, bet zvani man.
Es nesolu, ka lūgšu tev apstāties, bet apsolu, ka došos kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tu negribēsi nevienu dzirdēt piezvani man.
Un es apsolu, ka būšu ļoti kluss.
Bet, ja kādā brīdī tu zvanīsi un tev neviens neatbildēs, steidzies ātri pie manis, jo iespējams šajā brīdī tu būsi vajadzīgs man.
Ziedus skaistākos tev vēlos šodien dāvāt,
Vai tad ziedi kādreiz ir par daudz?
Lai tie atgādina tev par visu skaisto,
Kas reiz bijis, ir un varbūt arī būs.
Lai ziedu krāšņums atmirdz tavās acīs,
Un lūpas kāri ziedu veldzi dzer,
Lai ziedu smarža apreibina prātu,
Un sirds tad ziedu kaisli tver,
Lai ziedu valdzinājums pārņem tevi,
Un domas kaut kur projām trauc,
Bet tev ir jāuzzied jo skaistai, kāda esi
Tas liktens tavs ir jaukam ziedam būt.
Kad viens pats es klīstu gar tumšajām sienām,
Saprotu kāda ir sajūta paliekot vienam,
Un negribi šo sajūtu es ilgāk just sevī,
Kopš laimīgā brīža, kad ieskatījos tevī.
Un tu liki man sajust ko nebijušu,
To sajūtu, ko sauc par mīlestību,
Kaut zinu, ka grūtas izvēles priekšā,
Ceru, ka jūti ko līdzīgu sev dziļi iekšā.
Ir dažas lietas, ko gribu tev teikt,
Bet zinu, ka labāk ir nesasteigt.
Jo negribu, lai no visa nobītos tu,
Un ne vārda nesakot pazustu.
Brīžiem es jūtu, ka man zudīsi tu,
Kad satiksi kādu sev tuvāku.
Lūk tas mani biedē, un rīkoties liek,
Lai vienam, bez tevis nav jāpaliek.
Tādēļ rīkošos tā, kā sirds mana liek,
Un lai notiek viss tas, kam ir jānotiek.
Kaut baidos, ka tu vari pateikt man nē,
"Pie velna! ", dažreiz ir jāriskē.
Tas, ka nezini ko jūtu,
Dara sirdi manu grūtu.
Tādēļ mirkļa iespaidā
Tev šo dzejoli es sūtu.
Tik brīnumainu lietu daudz,
Kas manī tevi saista.
Tas, ka esi tu tik interesanta,
Un ka esi tu tik skaista.
Tava patīkamā balss
U tavi garie mati.
Tavs brīnišķīgais augums
Un tavi acu skati.
Un brīdī, kad tu runāji
Es klausījos un smaidīju,
Jo tieši to brīd` sapratu,
Ka esi meitene ko gaidīju.
Mūsu dvēselē iemājo mazs nemiers,
Kas pavēl mūsu sirdij domāt.
Par ko nemēdzam runāt.
Tā ir mīla, ko jūtam pret otru.
Šis cilvēks, mūsos ir atdzīvinājis,
To ko gaidīja nemanot atnākam.
Ko bijām cerējuši sagaidīt vēlāk,
Mūsu viskrāšņāko sapni - mīlestību.
Mīlestība ir kā logs, kurš plaši veras,
Un iedveš mums jaunu dzīvību.
Smaržu, kas nāk no sarkanās puķes,
No cilvēka, ko mīlam.
Ja cilvēks kādu mīl,
Tad saprot, cik mīla ir sarežģīta,
Gan samtaini mīksta kā pļava,
Kurā iegulties un sapņot par to.
Mums grūti atzīties ir mīlestībā,
Jo bail pretī saņemt noraidījumu,
Vai nicinājuma pilnu frāzi,
Ko neesam gaidījuši.
Ja cilvēks mīl,
Viņš kļuvis pavisam citāds -
Ir iemīlējies cilvēks,
Sapņotājs un maigāka būtne.
Es ceru, ka mīlestība.
Mūsu sirdīs nezudīs nekad,
Ka otrs cilvēks nepadarīs mīlestību par naidu,
Jo tās ir vismaigākās, un jaukākās jūtas, kas var būt -
Mīlestība.
Savai sirdij nespēju es pavēlēt,
Bet tomēr šo spēli vēlos uzspēlēt.
Mīlēt un būt mīlētam.
Kā zvaigznei - koši krītam
Pa rītam iz dienas, iz katras - pa spītam
Neticot tam uzpūstajam mītam,
Ka ciešam no tiem, kurus mīlam
Bet pa īstam,
Bieži no mīlas uz zemes visi krītam,
No satraukuma, mēs kā traki svīstam!
Bet, lai zinātu, kas ir labi - jāzin, kas slikti
Kaut visi pret to spītējamies dikti
Visi vēlamies būt mīlēti tikti.
Vai tad tas ir slikti?
Nē, tik tas ir jānopelna -
Sirds nedrīkst tava būt melna
Sargā savu sirdi no ļaunā velna,
Kurš padarīs to nu noteikti ne no zelta
Mīlestība - kā sniega pika velta.
No nekā līdz sniegavīram
Galvenais nesāpināt tos, kurus mīlam
Kas to vēlas sabojāt - nīstam.
Sākumā visi pa kailām ielām vieni klīstam
Bet tas ir drēgni - vienam.
Centies, lai mīlestība līdzinātos zeltam,
Kura no cerībām un sapņiem celta
Kā no iedomu pasaules ņemta -
Tici un tā tam būs būt,
Kāds ar tevi kopā vēlas kļūt.
Liecini par to, lai no tevis kūst
Mīlestība, gaišums, lai no tevis plūst
Tici, bet nu jau man (Nevēlos, lai tiktu apdalīts)
Ja mīlestība ir - tā nezudīs un nedzisīs
Ja vēl nav - tici - tevi atradīs.
Viņa sniedz viņam. vārdus
Domādama, ka tie.
Gribēdama, ka tie.
Viņš tiek apbērts ar vārdiem
Re, kā tie kvēl!
Nevēlies vēl?
Viņa liek kopā rokas
Ticēdama, ka tā.
Sapņodama, ka tā.
Viņa sniedz viņam visu
Ko viņa spēj
Ko gan lai vēl.
Viņa neliedz nekā vairs
Nav jau ko liegt
Ko te līdz kliegt.
Viņu padara traku
Tas, kā vairs nav.
Tas, ka vairs nav.
