Dzejoļi - Mīlestība (Valentīna diena)

Pacelt roku, lai noglāstītu,
Izstiept plaukstas, lai apmīļotu,
Piekļaut sev, lai mierinātu,
Sajust tevi kā vēl nekad.

(87)

Un tava sirds, tā dārgumu lāde visīstākā, pasaulē vislielākā un vērtīgākā, tā pildīta ar visdārgākajām lietām, ar zeltainiem smaidiem, kas ziediem liek uzplaukt vēl un vēl, ar maigiem glāstiem, siltiem apskāvieniem, kas dod drošības sajūtu, pat negaisa laikā. Un tava balss, tā liek aizmirsties, vārdi nomierina, Tavi sirds puksti tie atdzīvina. Blakus tev es esmu laimīga, esmu droša un smaidīga. Esot blakus tev šķiet laiks apstājies, pasaule tik niecīga un sīka, Blakus tev mīlestība ir bezgalīga.

(47)

Dienas vizot un līgojot gājušas,
Tās kā buras gar krastmalu iet,
Nu kā vēji pret rietu tās stājušas,
Tikai sirds vēl - tā sapņo un dzied.

Visas vasaras, vasaras zeltītas,
It kā gaistoši mākoņi skrien,
Bet, ja dziesmai un mīlai tās velti,
Viņas staro un smaržo arvien.
L.Breikšs

(29)

To prieku, starp rūpēm ko rodi,
Un visu ko projām tu dodi,
Sev atstāj tikai to vienu,
To mīlas pārpilno dienu.

(76)

Atkūst ledus, atkūst smiekli,
Un tu atkal lidot vari,
Ūdens straumes tevī dzīvas,
Tik daudz sirdī mīlestības.
Atkūst ledus, atkūst smiekli,
Atkūst tava dzīves ziņa,
Tik daudz tevī karstas uguns,
Tik daudz tevī Dieva ziņas.
Atkūst ledus, atkūst sarma,
Atkūst visa ziemas daba,
Sasilst saulē tavi vārdi,
Sasilst tava mīlestība.
I.Tora

(42)

Это чувство, когда хочется петь,
К небосводу птицей взлететь,
Любовь искренне дарить, нежно,
Быть счастливыми безмятежно.

(31)

Lai ik diena smaidu raisa,
Tavā skaistajā sejā,
Lai tas draugus priecē,
Un kāda sirdī mīlu dedz.

(53)

Ar sniega pieneņziedu krēma un saldo skūpstu šokolādes kūku,
Ar nejauši vakarnakt zvaigznēs atrasto dzirksti acīs un mutuļojošo jūtu šampanieša sirdi,
Es klusiņām, uz pašiem pirkstu galiem Tev pieslīdēšu klāt,
Lai, liegi lūpām pieskardamās Tavai ausij, kā sapnī čukstētu,
Ka dāvāju Tev šokolādes skūpstu, līdz mana dzirksts ir arī Tavās acīs,
Un novēlu, lai kaislē mutuļo Tev jūtas, līdz noreibst Tava šampanieša sirds.

(16)

Tavi apskāvieni ir mans apģērbs,
Tavi skūpsti ir visa dzīve mana,
Tavs acu skatiens - mana apskaidrība,
Mūsu mīla - mana nevainība,
Tavas uzrauktās uzacis - mans smaids,
Tavas vaigu bedrītes - mana simpātija,
Tavas stiprās rokas - mana drošība,
Tu vienīgais un īstais - mana mūža mīlestība.

(19)

Dzīve ir sapnis,
Dzīve ir malds,
Pirmais skūpsts,
Vienmēr ir salds.

(51)

Gribas skumt,
Un gribas ampelēties,
Un gribas vēl pavisam,
Dumji samīlēties.

(12)

Kad gaidi Viņu - pagaidi,
Kad redzi Viņu - pasmaidi.

(23)

Laime ir sirdi pret sirdi dot,
Sev prieku cita priekā iemantot,
Sajust, ka pasaulē šajā esi vajadzīgs,
Un mīlestības jūtu piepildīts.

(32)

Visspožākā pērle
Ir cilvēka sirds,
Turi to ciešāk,
Lai spožāk tā mirdz.

(44)

Lai Tevi mīl visi, visur, daudz un bieži,
Galvenais, lai tas Tev nestu prieku!

(16)

Lai Tava sirsniņa būtu kā atvērta plauksta,
Kurā daudz mīlestības tauriņu nosēsties var,
Lai vienmēr šie tauriņi mīlu un laimi,
Nestu un nekad nepamestu.

(28)

Lai Tevi mīl nevis par to kas Tu esi, bet par to ka Tu esi!

(21)

Ar viegliem sniegpārslu soļiem,
Manas domas pie Tevis iet,
Neaizver savas durvis,
Neaizver sirdi ciet.

Gribu kaut īsu brīdi,
Pabūt blakus, tad iet,
Citi to nesapratīs,
Viņi domās, ka snieg.

(24)

Debesīs tūkstoš zvaigžņu spīd,
Savu tur grūti saskatīt,
Roku pēc skaistākās zvaigznes sniedz,
Nebaidies, tieši sirdī to liec.

(15)

Lai vienmēr ir ko citiem dot,
Lai vienmēr ir ko samīļot,
Lai vienmēr ir kāds, kura dēļ,
Nav it nekā no sevis žēl.

(23)

Es Dievam lūgtu, lai sargā Tevi kurp vien ej,
Lai mīlestība nepietrūktu un laimes Tavai dvēselei,
Es ceļos kristu un lūdzot aizplūstu kā gaiss,
Lai Tavā sejā neizdzistu, Tavs daiļums, mīla kvēla.

(30)

Būt vijīgai un valdzinošai,
Būt savā patiesībā drošai,
Būt durstīgai, kā rozes zaram.
Būt tādai, kura pieburt prot.

(12)

Ja vaicātu man Dievs, ko gribu es vēl,
Vai bagātu dzīvi vai garu,
Es atbildētu, lai mīl mani kāds,
Un kādu, lai mīlēt es varu.
A.Priedīts

(16)

Dienas zied, jo tu tām ziedēt liec,
Naktis mirdz, jo tu tām gaismu dedz,
Un par mazu gaismu pati tu tiec tiem,
Kas tavās acīs prieku redz.

(10)

Es zinu nāks diena,
Kad laime tev savas rokas pretī sniegs,
Kad tava seja smaidīs,
Jo tavā sirdī būs mīlestība -
Tā paceļ debesīs!

(12)

Aizver savas acis,
Ienāc manā pasaulē.
Šeit ir smilšu pilis,
Kuras ūdens apskalo.

Tik never acis vaļā,
Lai sapnis turpinās.
Tas laimi atnesīs,
Un skumjas aiznesīs.

Mūsu strīdus jūrā aizskalos,
Uz laimes salu aizpūtīs.
Brīnumbērns tās izlasīs,
Un visus strīdus apturēs.

Ienāc manā pasaulē,
Tavas acis mirdzēt sāks.
Prieka asaras raudāsi,
Jo raizes projām ies.

Pasaulē ir brīnumbērni,
Bērni, kas laimi nes.
Laimi, bēdas spēj apvienot,
Mīlestību savienot.

Atver acis un pasmaidi,
Ka esi kopā ar mani.
Neej projām vēl,
Durvis kopā jāaizslēdz.

Pasaules durvis aizslēgsim,
Realitāti aptvērsim,
Slēgsim reizē,
Jo tā ir mūsu pasaule.
R.Raspopovs

(84)

Man tev jāsaka tik milzīgs mīļums,
Ka man kauns par viņa milzīgumu.
Es nevaru pierunāt lūpas,
Lai viņas to pasaka.
Es nevaru salīgt ar papīru,
Lai tas viņu paņem.
Un neizsacīts
Tas nevar palikt.
Ar katru sekundi
Vairāk plīst kapilāri,
Kamēr saplīsīs pavisam.
Laikam tas viss
Mēmi krājies pa gadiem,
Apvārtījies ziedputekšņos
Pa priekiem un bēdām
Un tagad prasa
Savu reizi un tiesu.
Un stāv tā reize
Pār mani kā šķīlies
Un tagad vairs nedziestošs zibens.
Cik negaisiem bij jānāk,
Cik zibeņiem bij jāšķiļas,
Lai beidzot tie kļūtu nedziestoši.
O.Vācietis

(44)

Ja es būtu tava asara,
Tad es nolaistos līdz tavām lūpām,
Un noskūpstītu tevi.
Bet, ja Tu būtu mana asara,
Tad es nekad neraudātu,
Lai nezaudētu tevi.

(146)

Elpot bez tevis var,
Var gausi, kā svece plīvot.
Bet nevar degt,
Nevar laimīgam būt.

(68)

Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz uzsmaidīji man?
Tad ārā lija lietus,
Un spīdēja saule.
Vai atceries to dienu,
Kad pirmoreiz tikāmies mēs?
Tad āra plauka ceriņi,
Un modās visa daba.
Vai atceries to rītu,
Kad pamodies man blakus?
Tad ārā putniņi čivināja,
Un gaisā mīla virmoja.
Vai atceries to pavasari,
kas saveda mūs kopā?
Tas saistīja divas sirdis,
Ļāva tām laisties kopīgā dejā.

(97)

Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.
Ar tevi ir viegli solī iet,
Ar tevi var skumt un ar tevi var smiet.
Ar tevi prieki divkārši,
Bet bēda, kaut liela, tik pusbēda.
Nesaki nekā – paklusē,
Ir tik labi, ka esi šai pasaulē.

(92)

Es vienmēr būšu pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības ceļam gala nav.
V.Belševica

(45)

Vakara saule jūrā plūda,
Viļņus pie krasta grūda.
Mūs abus apskaloja,
Un mana sirds tevi iekāroja.
Vēji maigās smiltis stūma,
Mana sirds nu palika drūma.
Un tad tu mani mierināji,
Kaut lielu bēdu nezināji.

(34)

Kas esi tu –
Mīlestība? –
Salds brīnuma lāsts –
Un nāves un dzīvības stāsts.
J.Poruks

(32)

Es nezinu ko sirds man vēlas,
Tik zinu, ka grib tā kaut ko,
Varbūt šo debesi, šo tāli zilo,
Varbūt ar tevi kopā būt.

(35)

Dievam tika, ļaudīm žēl,
Ka mēs mīļi dzīvojam,
Dzīvosim vēl mīļāk,
Būs ļaudīm vēl žēlāk.

(17)

Aizver actiņas un smaidi,
Sapņi lai mūs projām nes
Turp, kur mīlestības viļņos
Izkustu mums dvēseles.
J.Poruks

(32)

Man gribētos Tevi vest un vest,
Pa tumšzilām sapņu pļavām,
Man gribētos Tevi satvert un nest,
Uz debesīm tavām un manām.

(28)

Jau tik daudz kopīgu mirkļu,
Dāvājam viens otram,
Vēl tik daudz ko gribas pateikt,
Tik daudz ko gribas sniegt,
Sagādāt prieku viens otram,
Būt kopā vienam ar otru,
Un izbaudīt to, kas ir dots,
Tas, kas visskaistakais,
Mīlēt vienam otru.

(63)

Lai modina rīts Tevi ļoti mīļi,
Un noliek uz gultas saules šķīvi,
Kas smaržo pēc sapņa un iedomu vīna,
Un arī pēc mīlas vitamīna!

(21)

Nezinu vai mīlēt drīkstu tevi Es?
Nezinu vai mīlētu mani Tu?
Zinu tikai to,
Ka mana sirds vēlas Tevi tuvumā just.

(38)

No zieda uz ziedu,
No sirds uz sirdi
Lido mīlestība.
Un zieds pēc zieda
Atkal izplaukst,
Un sirds pamostas.
Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds,
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība…
J.Poruks

(44)

Es labprāt Tevi mīļi glāstītu,
Un par mīlestību stāstītu,
Un kā mazu mīļu lācenīti ieaijātu,
Un pasaciņu tev stāstītu.
 

(20)

Ir vārdi ko teikt,
Ir saullēkts ko sveikt,
Ar aukstām lūpām saki to,
Ar siltām plaukstām gaidi to,
Lai arī cik skaļa tev balss,
Vienmēr tevi apskaus klusums kluss,
Vienmēr būs uz ko atskatīties,
Un es, kura acīs apmaldīties,
Mīlēt un pēc labāka tiekties,
Novēlu tev ar pagātni nesatikties.

(20)

Lai ir Tev ko mīlēt, un Tevi lai mīl,
Lai ir Tev ko gaidīt, un Tevi kas gaida,
Lai ir Tev ko darīt un to novērtēt spēj,
Lai debesis sargā un uz zemes Tevi mīl.

(26)

Ieklausies klusumā,
Ieklausies sirdī,
Ieklausies mīlestībā
Un glabā šo dziesmu sevī.

Un tici..
Jo mīlestība paliek te,
Pie tā, kas tic.

(22)

Tu esi mana cerība
Mans dzīves gaismas stars
Esmu sirdī tikai maza meitene, kura tavu sirdi zags
Būšu tava princese
Tu paraugs būsi mans
Acumirklī sapratu cik svarīgs būsi man
Kā dziesmā, ko dziedi tu
Maģisks un brīnišķīgs
Priekš manis esi Tu!

(24)

Es mīlu Tevi kā neviens,
No sirds un dvēseles es saku Tev PALDIES,
Par to, ko veltīji Tu man.

(42)

Mana ģimene...

Roku uz sirds liekot
Ar prieku es varu teikt,
Ka pasaulē visdārgākais
Kas vien var pastāvēt,
Ko var viegli pazaudēt,
Bet mīlēt nekad nepārstāt.
Viss ko varu iegūt ir
Kopā ar viņiem laimīga būt.

Priecāties par šo mirkli, par šo dzīvi,
Ko pavadu kopā ar ģimeni - ik brīdi.
Tas nav darbos izdarāms,
Tas nav vārdos aprakstāms
Cik laimīga esmu ar viņiem kopā es
Uz šīs lielās pasaules.

Jautri, jauki, mīļi ir viņi
Tētis, mamma, ko saucu par - ģimeni.
Nevienu tik stipri šai pasaulē
Nemīlu, kā mīlu es viņus.
Neviens un nekad, mūžu mūžos
Nespēs man atņemt viņus.


Kristine Kļaviņa 15... =)

(65)

Es nevēlos naudu,
Es nevēlos zeltu,
Bet mīlestību īstu,
Kas kopā mūs tur...

(60)

Mīli mani kā es Tevi
Būsim draugi mēs ar Tevi
Ja Tu mani nemīlēsi
Es ar Tevi negulēšu.

Teica spilvens savam saimniekam!

(62)

Gribu to, gribu to
Ai negribu neko!
Gribu tevi un vairs neko!
Gribu ķert tos sapņus labākos
Kur kopā ar Tevi lasu magones.
Tajā pļavā, tajā sapnī.
Esmu ar Tevi, sapņoju par Tevi.
Dzejoļi ir tā kā taureņi,
Kas pārlido no zieda uz ziedu!
Tajos aizmirsušajos sapņos
Lido košie taureņi ap mums.
Tas ir tik skaisti!
Bet, man vajag tikai Tevi un neko vairāk.
Negribu ne mašīnu, ne māju...
Bet, gan tevi.
Pat atteikšos no tiem sapņiem,
Ko devis man DIEVS.

(37)

KRAUKĻU TIESA

Kraukļi koku galotnēs ķērc,
Manu dzīvību pīšļos mērc
Saule svilina manu miesu
Bet kraukļi pieprasa savu tiesu

Savu sirdi pre debesīm triecu
Līdz pāršķeļas debess
Un zenītā noplok saule
Drīz pārvēršas visa pasaule

Mana sirds un mīla
ir kraukļu pelniem netīra
Vai , jel, spēšu to piedot?
es esmu avarējis pilots

Stūri grozu šā ne tā
Ka no mīlas nepaliek nekā
Pelnos sabirst mana miesa
Ir pienākusi kraukļu tiesa....

(Jānis Rezokavs)

(28)

Es vēlos tavās acīs skatīties
Bet nespēju,jo neēsi blakus
Tavs smaids ienācis manā sirdī
Un tava skaistā balss
Man no rīta galvā skan.
Tavi smiegļi kā mani skaistie sapņi
Mūsu iedomātais skūpsts ir kā saules stari debesīs
Es vēlos ar tevi izbaudīt dzīvi
JO es mīlu tevi!

(29)

Ne dzirdu
Ne redzu
Ne dzīvoju
Pagātnes atmiņu ainās

Tu mani
Ap slāpē
Ap staro
Ap mierini
Tagadnes neciešamībā

Mēs
Ne eksistējam
Ne esam
Ne mīlam
Viens otru

Tu manī
Dzīvo
Elpo
Mūsu nebūtībā
Bez nākotnes
Bez tagadnes
Tik pagātnē vien
Kas izpil ar katru asaru
Kas apaug ar sirdspukstu atvaru
Kas nogrimst Vidusjūras bezdibenī
/Vidusjuta/

(24)

Viņa dienā doma
Bet naktī sapņo
Dienā domas lido
Naktī sapņi mostas

Viņas smaids ir kā saule debesīs
Viņas lūpas saldi kvēlošās
Viņas acis mirdz kā lietus pilieni
Viņas asaras kā dimanta graudi

Viņas sapņi kā putni debesīs
Viņas domas spīd kā saule debesīs
Viņas dusmas kā vilka dusmas
Viņas maigās rokas man pietrūkst

(27)

Es ar tevi aprecējos, jo zinu ka esi bagāts.
Es ar tevi skūpstījos, jo zinu ka esi bagāts.
Bet bagāts jau tu neesi naudas ziņā,
Bet mīlestības ziņā.

(20)

Ir diena skaista, kad blakus esi
Un maigā balsī savu stāstu stāsti,
Pienāc klāt un samīļo –
Saules gaismu izstaro.

(43)

Kad celsies tu un blakus būšu
saņemšu es visu dūšu,
no gultas lauka nelaidīšu,
brokastis tev pienesīšu,
mīlas lietas pastāstīšu,
un masāžu vel uztaisīšu.
Gribi tici, gribi nē,
bet tā tas notiek pasaulē.

(25)

Guļot gultā, domājot,
kur esi? ko dari tu?
Smaids man sejā atplaukst plašs,
tavi smiekli smaida man,
kutina un ķiķina.
Nespēju es aizmigt vairs,
acis plaši vaļā jau,
vairs pat rīts nav jāgaida,
jo uz darbu jādodas.
Vēl šī diena jāuzveic,
lai satikties varam mēs.

(17)

Tikai viens skūpsts,
Tikai viens apskāviens,
Tikai viens vārds
Un viena rīcība,
Un es aizmirstu
Par visu uz pasaules.

(22)

Kad viņi tiekas-
Viens pēc otra tiecas!
Tie iedegas kaislē, ka
Acis kvēlo un lūpas kļaujas..
Viņi skūpstam ļaujas
Un tuvāk viens pie otra raujas!!!

(10)

Zvaigžņu meita.
Bij mēnesis cipresēs apgāzies.
Uz mēneša ragiem Tu balstījies,
kā pa apaļu lodziņu izliecies,

Tavos pirkstos bij divi debesu ziedi.
Tu vienu caur zilo nakti man sviedi.
Es dzirdēju, ka Tu aiz cipresēm dziedi:

Kas manu ziedu atradīs,
tam ilgas asinīs nedzisīs
tās viņu nāvē un nelaimē dzīs.

Nāve un nelaime maldi tik būs.
Nāve un nelaime tuvinās mūs
nelaimē dvēsele zvaigžņota kļūs.

Zvaigžnotā zvaigžņoto sagaidīs,
zvaigžņu mirdzumā gredzenus mīs.
Mūžam vairs maldīties nelaidīs.

Man sapnis ira, kā sapņi irst.
Bet tagad dvēsele, kā zieds birstot, irst
ilgās irst... Mirst un nenomirst

F.Bārda

(5)

Lai saule un mēness gadiem spīd,
Kā šodien ceļu apgaismojot,
Un drauga balsi auss lai dzird,
Un sirdis dzīvo savā starpā
Tikai par mīlu runājot!

(17)

Kas tas ir?
Pulkstens sit? Nē, mani sirdspuksti tie.
Vai eņģelis? Nē, tas TU - mīļotais!
Citi saka, ka mēs laimīgie.
Naktī mūs apspīd mēness spožais,
Dienā - cilvēki smaidīgie.
Es jūtu, ka mīli
un kopā būt gribi.
Es zinu, ka mīlu
un kopā būt gribu.
Mīļojamies, laiskojamies un
dzīvojam ar baudu.
Kas tas ir?
Tas ir mirklis..

(7)

Viss sākās tik skaisti kā pasakā
Kā vēlos es ticēt, ka paliks tas tā
Bet ar katru brīdi viss mainās
Un sāku es dzivot ilgās...

Esot tev blakus man nevaig neko
Tik mirkli es tveru- to brīnišķo
Kad esi man blakus un samīļo
Sakot ko jauku, kas iedvesmo

Bet baidos no jūtas tavām un savām
Cik ilgi tās kvēlos, starp sirdīm šīm abām...

(29)

Vārdā nenosaucamais...

Kā nosaukt to, ko manas lūpas dzied?
Vai tā vakarstunda vēla, vai austošs rīts,
Tās dzied to, kas manā sirdī mīt.
Kā nosaukt to, kas manā sirdī mīt?
Vai vasara tā vai ziema,
Tā tur paliek- vārdā nenosaukta...
Kā nosaukt to, ko vārdā nosaukt nevar?
Tā ir mīlestība, kas manā sirdī mīt.
Tā ir sirds, kas manām lūpām dziedāt liek.
Tās ir manas cerības un sapņi,
Tās ir skumjas un prieks,
Tas ir tas, kas tikai mīlestībā dzimst,
Kas tajā dzimst un nenorimst...

(8)

Man nevajag sauli, kas spīdētu,
Bet gan sauli, kas sildītu
Man nevajag menesi, kas lēkātu,
Bet gan mēnesi, kas sargātu
Man nevajag ziedus, kas smaržo,
Bet gan ziedus, kas zied
Man vajag zemi,
Kas griežas ap mani,
Man vajag mākoņus kas rotā.
Man nevajag akmeni,
Bet gan sirdi, kas mīlētu

(15)

Esmu enģlis
Tu mani spārni
Esmu saule
Tu man gaisma
Esmu diena
Tu zilās debesis
Esmu dzīve
Tu mana dzīves jēga...
Bez tevis es neesmu nekas ..
Es esmu radiita/s lai pateiktos tev , esmu dziva/s, jo blakus esi Tu..
Ir trīs vārdi neiztekti .. Es mīlu Tevi ! *

(23)

Tu jauta ko es mīlu?
Es tev varu tikai pateikt
Visus lielos burtus saliets kopā
Iznak kopa TEVI

(20)

Vakar,kad saule riet
Velos es pie tevis iet,
Skūpstīt glāstīt un par,
Sevi blēņas stāstīt,
Tad nu laimīgi mēs būsim
Kad par pāri kļūsim!

(11)

Kas mīlestība ir?
Ko spēj tā darīt ar cilvēku?
Tik neskaitāmi daudzi to ir piedzīvojuši,
Bet izskaidrot - to spēj tik retais;

Tā izmaina cilvēku līdz nepazīšanai,
Tās dēļ tas dara neticamo,
Tā izmaina cilvēka domāšanu,
Tās dēļ tas gatavs ir atdot visu;

Tā cilvēkā rada sajūtas,
Tādas kņudošas un neizskaidrojamas,
Tā cilvēkā rada sajūtas,
Reizēm laimīgas, reizēm sāpīgas;

No tās spēj cilvēks paēst,
No tās spēj cilvēks iztikt,
No tās spēj cilvēks izdzīvot,
Tik no viena šī vārda - mīlestība.

(24)

Ēnģelis

Varbūt ir tā, ka mēs šeit esam...
Varbūt ir tā, ka mūsu šeit nav...
Bet vienmēr ir kāds brīnums,
Un vienmēr ir kāds, kurš tam tic.

Vienmēr ir kāds, kas gaismu rada,
Vienmēr ir kāds, kas to liedz.
Nekad nav pati pilnība,
Nekad nav eņģelis balts...

Taču reizēm liekas, ka jūtu,
Reizēm liekas, ka nē...
Jūtu šo eņģeli – baltu,
Kurš spārnus izpletis spīd...

Tas apžilbina, bet silda.
Tas ienīst un tomēr mīl.
Tas māca un pats mācās,
Šo pasauli – savādo...

Šai’ skarbā pasaulē ir lietas,
Lietas, kam jānotiek...
Lietas, kuras jāizdzīvo...
Mirkļi, kuri jāizbauda...

Un šeit ir kāds eņģelis...
Pat, ja auksti,
Pat, ja sāp...
Šeit ir eņģelis – baltiem spārniem veltīts...

(24)

Mazs enģelits man priekšā teic,
ka tevi šodien jāapsveic.
Lai amoriņš tev sirdī valda,
un nelaimes ar bultām skalda!

(18)

Solis - ieelpa,
Mana plauksta asfalta palieka.
To debesīs es bārstīšu,
Un skaļiem vārdiem klāstīšu.
To dienu kad tevi satiku,
Un tavas acis sastapu!
Neviena dūma palieku es sevi iekšā neturu,
Bet kamdēļ tevi atstāju?
Vai nepietiek ar saulrietu,
Ko vienmer viena baudīju.
Es smiltis melnas krāsoju,
Uguns akmeņiem bārstiju,
Tava prāta durvis nozagu,
Sveci augšā uzslēju.
Un zīmeju - dzīvi!
To darīju, lai jūtas tavas bauditu,
Vai es prātu zaudēju?
Nē, apziņu pārdevu,
Lai tavas dvēseles logu atvērtu.
Tajā ziedus ienestu,
Zīdā izklātu,
Debesīs mūsu smaidus zīmetu.
Viens vards - tu!

(2)

Kad divas sirdis satiekas,
Tad mazais kalejs ierodas.
Tas kalj un kalj un nerimstas,
Līdz abas sirdis vienojas!

(12)

Vistīrākās no jūtām, kas mūsu sirdis pārņem
Spēs paveikt visu,
Lai neviens un nekas mūs neizšķirtu,
Jo Tu esi mans
Un es esmu Tava
Un Mīlestība vieno mūs!

(11)

Necenties par agru mīlēt,
Necenties mīļotā kļūt.
Jo tikai iegūsi sāpes
Un nespēsi laimīga būt.

(5)

Ja mīlestībā vīlies,
Tad nesēro par to,
Bet pagriezies un nospļaujies,
Un meklē nākošo.

(9)

Bez mīlestības suņi gaudo,
Bez mīlestības rozes vīst,
Bez mīlestības žēli ņaudot
Pa jumtiem naktī runči klīst.

(17)

Šovakar pie loga sēžu,
Redzu zvaigzni krītam es,
Vēlēšanos ievēlos,
Lai kopā būtu vienmēr mēs.

(11)

Ņemam vienu sniega pārslu,
Pievienojam burvju lāstu,
Bišķiņ skūpstu, bišķiņ glāstu,
Bišķiņ mīlestības stāstu
Nu to visu kopā maisam,
Izredzētā sirdī kaisam.
Amoram nu tīrais prieks šajās dienās atpūsties!

(5)

Vārdi ir tie kas nozīmē tik dauz,
Šajos svētkos gribu Tev teikt -
Mīla ir visskaistākais,
Vislabākais kas vien var būt,
Tapēc nezaudē to, šajā Valentīna dienā.

(3)

Enģelītis pa gaisu trauc,
Visus šodien mīlēt sauc!
Mīlestības bultas saldas,
Lai Tev garām neaiztraucas!

(11)

Es lūdzu Dieviņam ūdeni,
Viņš dāvāja okeānu.
Es lūdzu Viņam ziedu
Un Viņš dāvāja rožu dārzu.
Es lūdzu Viņam laimi
Un Viņš man dāvāja Tevi!

(12)

Nu ir pienākusi diena,
Kad bez ziediem nepaliek neviena.
Gadā tā ir tikai viena,
Izbaudi to, jo tā nav ikdiena.

(9)

Nāc, pasēdesim abi,
Kaut laiks ir projām iet,
Uz citu pusi katram
Liek dzīves ceļš mums skriet.

Nāc, paklusēsim brīdi,
Ir daudz, kas piedzīvots.
Uz mirkli bija brīnums
Mums abiem toreiz dots.

Nāc, pabūsim vēl kopā
Zem zvaigznēm šovakar,
Lai dvesmu jaunai dzivei
Rit sevi atrast var!

(16)

Es mīlu tāpēc,ka starp mums ir aiza;
Kur visi izdzirdamie soļi gaist.
Es mīlu tādēļ,ka starp mums ir vārdi;
Kuri neizteikti dziļi krūtīs kaist.
Es mīlu tādēļ,ka tik vēja šalkās ir mūsu satikšanās prieka zvans un tādēļ,ka tu šodien mani mīli,
Bet rīt varbūt jau nebūsi mans.
Es mīlu tādēļ,ka šai mīlas dziesmai
Ir gaviļu un reizē moku takts
Un,ka starp manu un tavu dienu lauž visus tiltus bezgalīga nakts!

(6)

Viens zelta stars
Lai tieši tavā sirdī krīt,
Jo sirds ir tā vieta
Kur MĪLESTĪBA mīt.

(15)

Vienā ziedā slēpjas tik jaukas smaržas, ko vēlamies sajust.
Vienā vārdā slēpjas tik daudz patiesības un melu.
Vienā asarā slēpjas tik daudz prieka un bēdas.
Vienā skūpstā slēpjas tik daudz kaislības un jūtas.
Bet manā sirdī būsi tikai Tu.

(9)

Es no tevis neaiziešu,
Tevi projām nelaidīšu,
Dziļi tevī saknes dzīšu,
Tavai sirdij apkārt vīšu-
Ciešām stiprām saitēm siešu
Neaiziešu…nelaidīšu!
Paliec mans es tava būšu -
Visu mūsu abu mūžu.

(21)

Ja esi viena tad,
Zvani kā vienmēr man!

(10)

Dēļ mīlestības

Ar mīlestību pārpilnām filmām,
Kur kautri kāds pretojos ilgām,
Dēļ tavas neskartās balss,
Es kļūšu par sniegu -
Tas balts.

Salst durvju priekšā plauksta,
Tā mani sauc, tā auksta,
Man izlikties vai nākt?
Lai būtu ciešāk klāt.

Lai sildītu un mīlētu,
Lai sargātu un redzētu,
Un vienkārši viens otram,
Mēs sirdis atdotu.

Skan banāli?
Nekas!
Tas no sirds,
Un dēļ mīlestības.

(10)

Sirds

Doties uz zvaigznēm?
Šobrīd nav vērts.
Un pazīstot tevi,
Šis prieks rādās lēts.
Pa grūstošām trepēm,
Ceļš liekas ērts,
Jo visu, ko sniedz,
Dārgs man un svēts.

Un mana sirds jutīs,
Kad sāpe tev krūtīs,
Un mana sirds spēs!
Tici man-
Tā palīdzēs!

(9)

Tuvu nostāties un skatīties,
Tavās acīs-zilās- maldīties,
Katrs mirklis acīm ciet,
Liek vēl skaļāk jūtām kliegt.

Zvaigznes krīt,un tieši plaukstā,
Liek tās iegrimt naktī augstā,
Apskaut tevi,sajust trīsu,
Izjust mirkli-skaistu,īsu.

Saki man,ko tu vēl gaidi,
Saki,kādēļ šonakt smaidi,
Varbūt vēlies pazust elpā,
Izgaist šajā zvaigžņu telpā...

(26)

Viena cilvēka smaids
Liek Tev justies labi...
Viena cilvēka apskāviens
Liek Tev lidot..
Bet ir kāds, kurš tev blakus..tajā brīdī..
Ir visa pasaule.

(13)

Kas būtu vasara, ja nebūtu saules silto staru?
Kas būtu rudens, ja koku lapas nedzeltētu?
Kas būtu ziema, ja nebūtu sniega?
Kas būtu pavasaris, ja neplauktu sniegpulkstenīši?
Kas būtu es, ja blakus nebūtu tu?
Es būtu viens mazs puteklītis visā plašajā pasaulē!

(11)

Es eksistēju, un manī ir puse no sirds
Bet gribu dzīvot ar veselu sirdi,
Kaut kur esi Tu, ar otru pusi sirds,
Es atradīšu Tevi,
Un savu pusi atdošu Tev!

(10)

Vakarā gulēt gāju es.
Dzirdēju! Skaista eņģeļa balsi mani uzrunājam,
Pavēros, un redzēju eņģeli stāvam pie manas gultas gala.
Bet skaistais eņģelis tikai nosauca manu vardu!
Visu nakti domāju, ko tas varētu nozīmēt?
No rīta sapratu, ka tas bija skaists sapnis.
Un sapnī redzētais brīnumskaistais eņģelis bija tu mana mīļotā.
E.Zagorskis

(9)

Klusā, rāmā vakarā,
Bučiņa iet pastaigā.
Klusi zogas klāt pie Tevis!
Un vai zini? Tā no manis.

(26)

Katru dienu brīnos ļoti,
Kur man sirds ir pazudusi?
Izrādās, ka tā pie tevis
Razbainiece aizmukusi!

(7)

Klusā cerībā es Tevi gaidu,
Atkal redzēt tavu smaidu,
Mīļus skūpstus es Tev sūtu,
Kaut nu es Tev blakus būtu.

(20)

tas viss, kas sāpēja,
tas nebija par gulbjiem
diviem, kuri veido sirdi,
tas nebija par neaizmirstulīšu pļavām un smiekliem,
tas nebija par saulrietu un izdzertām pudelēm,
tas nebija par salauztajiem sapņiem,
kurus es vēlējos tik ļoti,un jā varbūt arī tu,
vai par nakti,
kura tika pavadīta pie tavām lūpām,
vai par vārdiem skaistajiem,
tas nebija par mani vai tevi,
tas bija par mums,
tu raudāji,
es tevi apskāvu un aizgāju,
viss bija sabrucis un dejoja,
ar asarām tu klusām kliedzi manu vārdu,
man bija grūti,
bet bija jāiet,
un varbūt kādu dienu mēs atkal satiksimies
un iesim pa to pašu taku bez šķēršļiem mūsu ceļā
ar patiesām, nevis plastikāta sirdīm,
ar acīm patiesām,
ne baiļu pilnām,
un tad es tev pastāstīšu stāstu -
par visu salauzto un skaisto.

(6)

Es eju pa ielu,
Domāju par tevi,
To ko tu man teici,
Tas man bija svarīgi.

Es paceļu galvu,
Un ieskatos zvaigznēs,
Tur tava sejiņa
Mīļā jaukā sejiņa!

Es nogriežos ieliņā,
Piezvanu pie durvīm,
Atveras durvis.
Un tu tur stāvi,
Manu acu priekšā!

Bet tikai tad es saprotu,
Tas ceļš ko esmu gājis,
tas bijis to vērts,
beidzot visi mani sapņi
pārvēršas realitātē.

Tu paņem mani apskauj,
Es tev iedodu buču
Bet tad ieskatos tev acīs
Un tev saku:
Nekad nebūtu domājis
Kad var tā iemīlēties
Ka var tā kāds patikt,
Bet tagad saprotu kad var!

Katra stunda, katra diena,
Ko pavadām kopā
Man ir ļoti svarīgi,
Katrs mīļš brīdis
Man ir ļoti svarīgs.

Un kad es saku
Es tevi mīlu,
Tas nāk no sirds
No manas sirds!

(13)

Gribas man pieskārienu Tavu,
Just uz savas ādas vēl.

Atceros Es Tavas smukās, lielās acis,
Skatienu, kas kā jūra-zils,
Redzu Tevi visur kur vien eju,-
Daļa Tu no manas sapņu pils.

Redzu Tavus matus, Tavu stāju,
Jauko smaidu, kas Tev sejā mirdz.

Pati sev Es iemīlēties ļāvu,
Paklausīju tam, ko teica sirds.

Sapņi nezūd nekad, to ir gana,
Sapņi zemē simtiem tālu mīt.
Nepastāvīga ir dzīve mana,
Nezinu, ko mīlēšu Es rīt.

Tomēr Tava seja, acis Tavas,
Man no prāta neiziet, tās dzīvo,
Sapņos jūtu, Tavas maigās skavas,
Dvēseli, kas pazīst dzīvi brīvo.

(5)

Šodien tevi apsveikt vēlos,
Mīlestības dienā,
Nu ir laiks tev atzīties,
ES TEVI MĪLU.

(9)

Es dāvāšu Tev
Salda miega rītu,
Un visu savu
Miesas siltumu,
Tu tikai atbrauc
Dāvaniņai pakaļ,
Un paliec, kamēr tumsīs
Apsolītais vakars...
Man priekš Tevis
Pietaupīts ir kaut kas tāds,
Kas nevienam citam
Nav vēl dāvināts!

(18)

Zvaigzne krīt...
Tu vēlies, es vēlos...
Mēs katrs kaut ko vēlamies…
Es vēlos Tavus glāstus - Tu manus....
Es tiešām vēlos, lai Tu būtu
Man blakus.
Tieši tagad un tūlīt
Just tavu siltumu, pieskārienus un mīlestību...
Tās ir lietas,
Ko zvaigznei krītot vēlos es..
Es vēlos - Tu vēlies!

(12)

Ceļš uz pilnu laimi nav tāls,
Atliek tam noticēt,
Pastiept roku pretī zvaigznēm,
Caur mākoņiem ieraudzīt īsto,
Īsto zvaigzni ko noķert,
Un turēt to cieši.
Bet ja noturēt ir gūti,
Tad palaid to prom,
Palaid vaļā cerot ka neapdedzinājies,
Un tici ka noķersi īsto zvaigzni,
Īsto ceļu uz laimi.
Notici!

(14)

Ja, mīli cilvēku,
Mīli viņu mūžam.
Ja, nemīli nevienu,
Sāc meklēt savu mīlestību!

(7)

I just wanted to say that I fell in Love with You again.
It was beautiful evening today, when You came around it stopped to rain,
When We were going same way I was so happu – I lost my pain,
I know later it will be hard to pay with tears for this wonderful thing what I just gain.
Your smile gave me way of hope, I trust that it wasn’t vain,
I Love You, I won’t complain –
It isn’t taint ‘cause You shined like a saint
And I wish You to be mine for the rest of time.

(6)

Nu kad esmu pieķerta,
Saki, ko lai iesāku!
Vai spēsi piedot?
Vai spēsi pieņemt?
Kad bijam kopā.
Tevi uzskatīju par labu draugu,
Bet, kad mūsu attiecibas gāja uz beigām,
Es tevī iemīlējos.
Es nevaru aizmirst tos vakarus,
Kad ar nātri spēlējamies,
Kad mēs zvaigznes pētījām!
Šie notikumi ir kā liela šarādu spēle!
Saki, kā lai spēlēju tālāk!?

(5)

Es skatos Tavās acīs,
un redzu maigumu.
Es klausos Tavos vārdos,
un jūtu siltumu
Es jūtu Tavu tuvumu,
un maigi silto elpu.
Es jūtu Tavu miesu,
kas maigi pieskārusies man
Kad Tevis nav man blakus,
es dzīvot nespēju.
Ik, katru mīļu brīdi,
par Tevi domāju.
Es gribu sajust Tavas lūpas,
kas maigi skūpstīt māk.
Sev tuvumā ik brīdi,
kad sirdī tukšums nāk.
Cik ļoti Tu man patīc,
nav vārdiem izsakāms,
to tiešām var tik sajust,
ja sirdī ieskatās.
Ja vien spētu es...
Ja vien spētu es pārvarēt šīs bailes,
Vai tiešam arī turpmāk,
Viss varēs būt tik skaisti?
Vai tiešam arī turpmāk,
Mēs spēsim radīt kaisli?
Es ceru...
Es ceru un mīlu šo cerību...
Es mīlu visu kā Tevi,
Kā Tavus skūpstus maigos,
Un apskāvienus jaukos.
Es Tevi mīlu!
To saku es
No sirds, kas ir tik šķīsta
Kā mazulīša asaras!
Uz atvadām, Tev sveiciens maigs,
Kas, nāk no manas sirds kā tvaiks.
Uz drīzu tikšanos viņš teic,
Un jauku skūpstu sniedz.

(6)

Manas lupas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

(6)

Sky is blue
And I love you
Rose is red
Come to my bed!

(13)

Es nevaru vairs valdīt sevi,
Jo sapnī redzu tikai Tevi,
Tie vairs nav nekādi joki,
Kad tu manas jūtas moki.

(6)

Paņem mani maigi, maigi
Velc sev tuvu klāt,
Apskauj mani bieži
Un lūdzu neatstāj.
Tavi apskāvieni
Kā sapņi man šķiet,
Neļauj man tiem garām iet.

(6)

Ausīs skan viens vārds
Ko vēlos Tev teikt,
Par mīlestību,
Par sapratni,
Par līdzjūtību,
Par visu.
Bet ne pārāk klusi,
Ne pārāk skaļi,
Ne pārāk gari,
Ne pārāk īsi.
Tad nu saņemos un saku,
Liels Paldies, ka tu man esi.

(13)

Visas lietas, kas ir skaistas,
Man ar tevi ļoti saistas.

(13)

Tu liec man domās dejot,
Un sapņos klusi apkārt klejot,
Ar sīkiem soļiem visur iet,
Lai skatītos kā saule riet.

Tu liec man smaidīt bēdās,
Un visu sakraut vecās grēdās,
Tu liec man mīlēt sevi,
Lai ir kas vienmēr mīlē tevi.

Tu liec man sevi saprast,
Un pašai ar sevi aprast..
Tu liec man sevi mācīt,
Par to es tevi mīlu - mīļo lācīt!

(14)

Tavas acis patiesība,
Tavi glāsti mīlestība,
Tavas asaras kā rožu lapas,
Tavs smaids kā saules austošs rīts.

(3)

Bij vakars vēls..
Pār upi lēni mēness slīdēja..
Tovakar mēs tikāmies vēlu..
Mēs tikāmies, lai nesatiktos vairs..

Mēs sķīrāmies bez asarām un naida,
Un klusais sastingums tad likās ass,
Mēs neteicām cik abi toreiz cietām,
Mēs neteicām, cik karsti mīlējām..

(3)

Ja kādu dienu tev būs sajūta, ka gribi raudāt, piezvani man.
Es neapsolu, ka varēšu likt tev smieties, bet apsolu, ka raudāšu kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tev gribēsies aizbēgt no visa - nebaidies, bet zvani man.
Es nesolu, ka lūgšu tev apstāties, bet apsolu, ka došos kopā ar tevi.
Ja kādu dienu tu negribēsi nevienu dzirdēt piezvani man.
Un es apsolu, ka būšu ļoti kluss.
Bet, ja kādā brīdī tu zvanīsi un tev neviens neatbildēs, steidzies ātri pie manis, jo iespējams šajā brīdī tu būsi vajadzīgs man!

(10)

Daļa no manis gaida tevi,
Daļa no manis grib tevi,
Bet visvairāk par visu
Es mīlu un sapņoju par tevi.

(9)

Atnāc mīļā šad un tad,
Tu jau zini kur un kad,
Tad mēs abi šo un to,
Tu jau zini kā un ko.

(11)

Tavas acis pavedina,
Tavi vārdi pamudina,
Tavi glāsti samulsina,
Tavi skūpsti apklusina.

(5)

Es zinu par ko tas tā,
Kad man par tevi jadomā,
Vai diena aust, vai vakars tumst,
Bet mana sirds pēc tevis skumst!

(6)

Если Любишь, То Знай Формулу Такую - Квадрат Двух Алых Губ Равён Поцелую...

(4)

Ziedus skaistākos tev vēlos šodien dāvāt,
Vai tad ziedi kādreiz ir par daudz?
Lai tie atgādina tev par visu skaisto,
Kas reiz bijis, ir un varbūt arī būs.

Lai ziedu krāšņums atmirdz tavās acīs,
Un lūpas kāri ziedu veldzi dzer,
Lai ziedu smarža apreibina prātu,
Un sirds tad ziedu kaisli tver,
Lai ziedu valdzinājums pārņem tevi,
Un domas kaut kur projām trauc,
Bet tev ir jāuzzied jo skaistai, kāda esi
Tas liktens tavs ir jaukam ziedam būt.

(5)

Vai redzi kā manas acis mirdz,
Jo es mīlu tevi no visas sirds,
Es vēlos, lai laimīgi būtu mēs abi
Un dzīvē viss mums būtu labi.

(6)

Varu aizmirst ko dzirdēju,
Varu aizmirst ko redzēju,
Varu aizmirst ko sacīju,
Bet nevaru, ko mīlēju!

(9)

Tu jautāji - Ko es mīlu vairāk,
Tevi vai Dzīvi,
Es atbildēju, ka dzīvi.
Tu aizgāji un neuzzināji, ka mana dzīve esi Tu!

(8)

Nestāsti neko par sevi,
Vēlos redzēt tikai tevi,
Tavas acis apskatīt,
Tavas lūpas noskūpstīt!

(12)

Ilgojos arvienu vērties tavās acīs,
Vēlos katru dienu tev ko labu sacīt,
Tevi mīlot, ceļos laimīgs krītu es,
Gribu visos ceļos tevi pavadīt.

(8)

Tava elpa uz manām lūpām,
Birst kā rožu lapas,
Un tavas rokas tik maigi skar mani
Kā silti un saulaini saules stari.

(6)

Mīlu Tevi tikai vienu - katru sekundi, katru dienu,
Mīlu Tevi tikai vienu - iknedēļu, ikdienu,
Mīlu Tevi tikai vienu - vairāk negribu nevienu,
Mīlu Tevi tikai vienu - vēlos būt ar Tevi katru nākošo dienu.
Mīlu Tevi tikai vienu - būsim kopā ikdienu!

(12)

Reiz mīlēju es meitiņu,
Un metu tai ar puķīti,
Bet tagad mani gaida sods,
Jo puķei līdzi bija pods.

(6)

Var ļoti nākties nožēlot,
Ne` īstos vārdus pasakot.
Var lielu skādi nodarīt,
Ar vārdu, kas nav pasacīts.
Var paņemt sirdi, sadragāt,
Ne paturēt un saglabāt.
Var mīlestību projām laist,
Bet atmiņās tā neizgaist.

(14)

Es neēdu brokastis, jo domāju pat tevi,
Es neēdu pusdienas, jo domāju par tevi,
Es neēdu vakariņas, jo domāju par tevi,
Es nevarēju aizmigt, jo gribēju ēst.

(10)

To, kas mums ir dārgs,
Paturēsim pie sevis.
Laimei nevajag daudz:
Es mīlu tevi!

(11)

Kad viens pats es klīstu gar tumšajām sienām,
Saprotu kāda ir sajūta paliekot vienam,
Un negribi šo sajūtu es ilgāk just sevī,
Kopš laimīgā brīža, kad ieskatījos tevī.

Un tu liki man sajust ko nebijušu,
To sajūtu, ko sauc par mīlestību,
Kaut zinu, ka grūtas izvēles priekšā,
Ceru, ka jūti ko līdzīgu sev dziļi iekšā.

(10)

Vēlu,vēlu, ko lai vēlu
Tavai mazai sirsniņai? -
Smuku zēnu zilām acīm,
Sārtiem, sārtiem vaidziņiem.

(5)

Kad satieku tevi,
Es mīlu tevi,
Kad neredzu tevi,
Domāju par tevi,
Kad glāstu tevi,
Es vēlos tevi,
Kad skūpstu tevi,
Es vēl stiprak iemīlu tevi.

(8)

Man ļoti gribas tev patikt,
Un pie tevis rokās palikt,
Es gribu tevi satikt,
Un tikai tev ko sacīt.

(13)

Ir dažas lietas, ko gribu tev teikt,
Bet zinu, ka labāk ir nesasteigt.
Jo negribu, lai no visa nobītos tu,
Un ne vārda nesakot pazustu.

Brīžiem es jūtu, ka man zudīsi tu,
Kad satiksi kādu sev tuvāku.
Lūk tas mani biedē, un rīkoties liek,
Lai vienam, bez tevis nav jāpaliek.

Tādēļ rīkošos tā, kā sirds mana liek,
Un lai notiek viss tas, kam ir jānotiek.
Kaut baidos, ka tu vari pateikt man nē,
"Pie velna!", dažreiz ir jāriskē.

(10)

Tas, ka nezini ko jūtu,
Dara sirdi manu grūtu.
Tādēļ mirkļa iespaidā
Tev šo dzejoli es sūtu.

Tik brīnumainu lietu daudz,
Kas manī tevi saista.
Tas, ka esi tu tik interesanta,
Un ka esi tu tik skaista.

Tava patīkamā balss
U tavi garie mati.
Tavs brīnišķīgais augums
Un tavi acu skati.

Un brīdī, kad tu runāji
Es klausījos un smaidīju,
Jo tieši to brīd` sapratu,
Ka esi meitene ko gaidīju.

(11)

Mūsu dvēselē iemājo mazs nemiers,
Kas pavēl mūsu sirdij domāt.
Par ko nemēdzam runāt.
Tā ir mīla, ko jūtam pret otru.

Šis cilvēks, mūsos ir atdzīvinājis,
To ko gaidīja nemanot atnākam.
Ko bijām cerējuši sagaidīt vēlāk,
Mūsu viskrāšņāko sapni - mīlestību.

Mīlestība ir kā logs, kurš plaši veras,
Un iedveš mums jaunu dzīvību.
Smaržu, kas nāk no sarkanās puķes,
No cilvēka, ko mīlam.

Ja cilvēks kādu mīl,
Tad saprot, cik mīla ir sarežģīta,
Gan samtaini mīksta kā pļava,
Kurā iegulties un sapņot par to.

Mums grūti atzīties ir mīlestībā,
Jo bail pretī saņemt noraidījumu,
Vai nicinājuma pilnu frāzi,
Ko neesam gaidījuši.

Ja cilvēks mīl,
Viņš kļuvis pavisam citāds -
Ir iemīlējies cilvēks,
Sapņotājs un maigāka būtne.

Es ceru, ka mīlestība.
Mūsu sirdīs nezudīs nekad,
Ka otrs cilvēks nepadarīs mīlestību par naidu,
Jo tās ir vismaigākās, un jaukākās jūtas, kas var būt -
Mīlestība.

(8)

Viena asara par tevi,
Viena asara par mums.
Kaut gan pilnu bēdu diena
Mīlu, mīlu tevi es.

(7)

Un kad mīlēsim mēs abi,
Trauksimies mākoņiem pāri abi.
Es Tev teikšu nepievil mani,
Vai tad īsti mīli mani?
Ilgas piedzīvosim abi,
Sniegā sirdis zīmēsim abi!

(1)

Es sapņoju tikai par tevi,
Es domāju tikai par tevi,
Es skumstu tikai pēc tevis,
Es nespēju dzīvot bez tevis,
Es tevi mīlu.

(15)

Savai sirdij nespēju es pavēlēt,
Bet tomēr šo spēli vēlos uzspēlēt.
Mīlēt un būt mīlētam..
Kā zvaigznei - koši krītam
Pa rītam iz dienas, iz katras - pa spītam
Neticot tam uzpūstajam mītam,
Ka ciešam no tiem, kurus mīlam
Bet pa īstam,
Bieži no mīlas uz zemes visi krītam,
No satraukuma, mēs kā traki svīstam!
Bet, lai zinātu, kas ir labi - jāzin, kas slikti
Kaut visi pret to spītējamies dikti
Visi vēlamies būt mīlēti tikti..
Vai tad tas ir slikti?
Nē, tik tas ir jānopelna -
Sirds nedrīkst tava būt melna
Sargā savu sirdi no ļaunā velna,
Kurš padarīs to nu noteikti ne no zelta
Mīlestība - kā sniega pika velta.
No nekā līdz sniegavīram
Galvenais nesāpināt tos, kurus mīlam
Kas to vēlas sabojāt - nīstam.
Sākumā visi pa kailām ielām vieni klīstam
Bet tas ir drēgni - vienam.
Centies, lai mīlestība līdzinātos zeltam,
Kura no cerībām un sapņiem celta
Kā no iedomu pasaules ņemta -
Tici un tā tam būs būt,
Kāds ar tevi kopā vēlas kļūt.
Liecini par to, lai no tevis kūst
Mīlestība, gaišums, lai no tevis plūst
Tici, bet nu jau man (Nevēlos, lai tiktu apdalīts)
Ja mīlestība ir - tā nezudīs un nedzisīs
Ja vēl nav - tici - tevi atradīs...

(5)

To laimi ko tu meklē,
To savā sirdī rod,
To sirdi ko tu mīli,
To citam neatdod.

(11)

Kas mīlas kausu ceļ pie lūpām,
Lai dzer ar malkiem un ar baudu,
Bet neturat nekad to sausu!

(9)

Tu esi viens,
Balts kā piens,
Bez Tevis ir skumji,
Varbūt arī bišķīt dumji.
Es tagad esmu viena,
Kā nekrāsaina siena,
Bez Tevis viss ir drūms
Kā bezziedu krūms.

(8)

Ja Tu mīli kādu puķi,
Kas atrodas uz zvaigznes,
Tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs.
Visas zvaigznes škiet ziedam!

(9)

Tikai vienas vienīgas domas..
Saprāts cīņā pret sirdi!
Kurš uzvarēs un kuram būs jācieš?

(2)

Mēs tikāmies kā putni tiekas gaisā,
kas iecerēto krastu meklēt nāk.
Bet tajā naktī tādām zvaigznēm spīdot
Mums arī vārdos jaucās vēsums tāds.

No manis atvadīties neatnāci
Un vilciens sāka mani projām nest.
Kaut citur atradu es jaunu māju.
Bet veco aizmirst nespēšu nekad!

(5)

Atver savu sirdi
Un dāvā to citiem.
Kad Tu mīlestību dzirdi,
Pasteidzies un dāvā to.

(4)

Ja esi putns - dziedi,
Ja esi puķe - ziedi,
Ja esi burve - zīlē,
Ja esi skuķe - mīlē!

(8)

Viņa sniedz viņam... vārdus
Domādama, ka tie...
Gribēdama, ka tie...
Viņš tiek apbērts ar vārdiem
Re, kā tie kvēl!
Nevēlies vēl?
Viņa liek kopā rokas
Ticēdama, ka tā...
Sapņodama, ka tā...
Viņa sniedz viņam visu
Ko viņa spēj
Ko gan lai vēl...
Viņa neliedz nekā vairs
Nav jau ko liegt
Ko te līdz kliegt...
Viņu padara traku
Tas, kā vairs nav...
Tas, ka vairs nav...

(7)

Zinu tik vienu,
Nespēju ne dienu,
Dzīvot kā tava
Draudzene laba,
Bez kaisles, bez mīlas,
Bez uzticības īstas,
Nākas man izdzīvot,
Kaut spētu es aizlidot.

(8)

Es mīlu savu māmiņu,
Kā manu mīļo saulīti.
Es mīlu savu tētuku,
Kā manu Mēnestiņ!

(9)

Kad debess ir zila
Un mākonis melns
Ja nemīli mani,
Lai rauj tevi velns!

(6)

Tavas gaiši zilās acis
Mani redz, bet nesaprot.
Es tevi mīlu,
Tevis dēļ ciešu,
Bet nedomā, ka es tev pakaļ skriešu!

(4)

How i wish you and i are the buttons of keyboard because the button "U" and "I" are always together side by side.

(7)

Es Tev sūtu trīs bučiņas:
1.būs paklausīga - lidos, kur teikšu (uz vaidziņa);
2.protams kaut ko sajauks, bet trāpīs kaut kur blakus;
3.ir baigā palaidne un tā būs jānoķer Tev pašam.

(5)

Iemīlēties - tas ir liels prieks!
Tas ir neticams spēks!
Bet ir viens maziņš nieks,
Iemīloties zūd prāta spēks!

(2)

Aizej kaut kur tālu prom
Un aiz stūra satiec to,
Satiec to, kas tevi mīl,
Lai jums abiem veiksme tur ,
Tur, kur tikai gulta ir!

(5)

Kā alkstu un tiecos pēc tā mirkļa,
Kad katru dienu pirms gulētiešanas
Spēšu tevi noskūpstīt,
Aizmiegot viens otra apskāvienos.

(3)

Tikai viens skatiens Tavs,
Spēj manu sirdi sasildīt!
Tikai viens pieskāriens,
Un es nespēju sevi savaldīt!
Tikai viens Tavs skūpsts...
Spēj dāvāt mīlu man!
Tikai mūsu abu mūžs,
Tik sirsnīgi skan!

(3)

Es gribu tevi...
Mīlēt!
Jo bez tevis, es nekas.
Jo tu man patīc,
Un zini tu to pats.
Ja tu man teiktu...
Vārdus tos brīnišķos,
Es no laimes, aizmirstos!
Bet es vienalga,
Tos teikšu pirmā TEV
ES MĪLU TEVI!!!

(2)

Cik grūti ir mīlēt kad atbildes nav,
Sirds meklē sirdi, bet tādas vairs nav,
Par agru bij mīla, par agru bij prieks,
Uz sārtām lūpām ir uzsnidzis sniegs.

(6)

Sūtu tev erotisku,
Asins stindzinošu,
Lūpu dedzinošu,
Jaukāku kā paradīze,
Karstāku kā elle,
Saldāku kā medus,
Stiprāku kā koks,
Mīļāku kā suns,
Lielu, mīkstu, jauku skūpstu...

(7)

Mīlēt, mīlēt, mīlēties,
Tas tev labi patiksies,
Sēdēt klēpi bučoties, Tur jau nav ko kaunēties,
Atceries, ka dari to, paņem līdzi staipīgo.

(3)

Kā lietus lāses pret zemi,
Es vienmēr atduros pret tevi.
Manas skumjas ir tavas asaras,
Kuras nekad nav raudātas.
Kaut atrastu es tādu vietu,
Kur domas nebūtu nevienas..

(7)

Es mīlu tevi ļoti, ļoti.
Bet vai mūžīgi?
Es tevi nespētu aizmirst,
Bet vai tā tiešām ir?

Viss nav tik mūžīgs
Kā tu domā,
Viss ir nežēlīgs,
Stingrs un bargs.

(3)

Un kamēr visi vārdi klusē,
Tikmēr acis var labāk redzēt!
Cik ļoti mēs viens otru mīlam,
Un mīlēsim ilgi, ilgi!

(6)

As negalu tave myleti,
Ir negalu tave nemylet,
As negalu tav prosale proeit,
Ir negalu tave sutikti,
As begu no taves salin,
Ir vel tave ieskav.

Es nevaru tevi mīlēt,
Un nespēju nemīlēt,
Es nevaru tev garām paiet un satikt tevi,
Es bēgu no tevis un atkal meklēju.

(4)

Balsī kliegt nedrīkst,
Noklusēt grūti...
ES TEVI MĪLU!!!
Jūti???

(10)

Dziesma par mīlu - sākums un beigas.
Degoša lāpa, kas pusnaktī liek
Sirdīm glabāt sapni par sauli.
Mīla - šīs pasaules pēdējais prieks.

(2)

Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.

(5)

Kad tumšā naktī un zaļā zālē
Mēness kā kumeļš ganās,
Ieskaties ezeru miklajās acīs,
Jo tās ir manas.
Mīli mani.

(4)

Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs...
Par ko gan skumt?

(2)

Pāriet krusa, pāriet lietus,
Vēji nāk un projām iet,
Saule bāl un meklē rietus,
Tikai mīla nepāriet.

(9)

Aizsnieg ceļi, pēdas, aizsnieg meži,
Dziļās kupenās man kājas stieg,
Aizsnieg paši sniegu padebeši,
Tikai mīlestība neaizsnieg.

(8)

Tā mēs tumsā abi klīstam
Divi turki
Tu un es
Tu tāda spoža un apaļa zvaigzne
Es tāds, mūžīgs pusmēness.

(3)

Ar to vien, ka tu vispār man biji,
Mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
Un tā priekšā es noliecos bijīgi.

(1)

Bijušais tik skaisti šķiet
Gribas atpakaļ vēl iet.
Gribas seno taku mīt,
Nesacīto - pasacīt.

(3)

Lai kādā svečturi
Tu ielikts tiksi,
Ja būsi gaišs -
Tu sevi mīlēt liksi.

(5)

Ko pateikt vairs var vārdi,
Kad visa zeme skan?
Tev veras saules vārti
Un tava dvēsele man.

(4)

Un tad panigu, dziļu, tīru sniegu
Kā divas slēpes iesim - tu un es.
Tu čukstēsi pie auss man kaut ko liegu,
Lai vējš to citiem neaizness.

(0)

Kad tevi satieku -
Pats nezinu, ko daru:
Ne laipni pasmaidīt,
Ne kaut ko runāt varu.
Prom, garām aizsteidzies
Pilns nevaldāmām liesmām
Un ilgi drebu vēl,
Kā izbēdzis no briesmām.

(3)

Kad straume sabango dzelmes,
Kad vēji sašūpo druvu,
Kad viss tu nodrebi slāpēs,
Tad mīlestība ir tuvu.

(1)

Tu uzziedi kā puķe,
Aiz mīlas reibstu es,
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.

(9)

Es tev atdošu sevi visu
Un neprasīšu ne nieka.
Man nevajag.
Dzīvošu tālāk,
No tavām skumjām un prieka.

(7)

Bet īsta mīla neprasa
Ne labuma, nedz ļauna,
Tā visu zemi saskata,
Kā radītu no jauna.

(1)

Liec mani kā bērnu padusē!
Met mani kā akmeni projām!
Mans mīļais, kopā mēs nevaram,
Bet izšķirti aiziesim bojā!

(2)

Dzer mīlu kā vīnu,
Par asarām smej,
Tik nepievil zēnu,
Kas uzticas tev.

(8)

Paši siltākie vēji,
Pašas visskaistākās sniegpārsliņas,
Vismīļākie vārdi,
Vissaldākās bučiņas,
Viskrāšņākkie ziedi,
Lai tas viss - tikai tev.

(6)

Roze ož,
Bite kož,
Mīlestība pakaļ jož!

(7)

Daudz dzīve tev prasīs,
Daudz atdosi tai,
Tik mīļoto sirdī
Paturi sev.

(5)

Pasaulē par visu dārgākā
Ir divu cilvēku mīlestība.
Šo mīlestību jāsargā, jāglabā.
Jātur dvēseles ietvarā.

(6)

Ir valentīndiena...
Visi putniņi darīs TO,
Visas bizbizmārītes darīs TO,
Pat tauriņi darīs TO..
Tu arī gribi darīt TO?

(7)

Lai tev vienmēr ir kāds,
Uz kuru paļauties un ticēt;
Laimīgās dienās mīlēt,
Likteņa šķēršļus vīlēt!

(4)

To laimi, ko tu meklē,
To savā sirdī rod.
To sirdi, ko tu mīli,
To citam neatdod!

(12)

Pa aizmirstu taciņu,
Pār salauztu tiltiņu
Šodien nāks tava laimīte!

(4)

Es gribu tavās acīs lūkoties,
Tavu lūpu siltumu uz savējām just.
Kaut saujiņu laimes, sev sirdī nest.
Ne mirkli, no prāta tevi neizmest.

(1)

Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot
To tikai retais prot
Ne tas, kurš zems un sīks,
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai,
Bet tas, kurš iemīlējies
Līdz mīlestībai.

(6)

Es gribu Tevi
Kā sniegpārslu aukstu,
Sasildīt plaukstā,
Lai Tu izkustu laimē.

(6)

Amoriņš ar asām bultām
Lēkā tik pa mīkstām gultām,
Kas tad šim būs uznācis
Laikam bultu uzdūris!

(6)

Tādas ziemas nav,
Kas laimi sniegiem klāj.
Tādas Valentīndienas nav,
Kas mīlu neatstāj.

(1)

Valentīns ir vienreiz gadā
Nenomirsi Tu nu badā
Tik daudz siržu ceļo apkārt
Mājās visur tās gribās sakārt!

(2)

Puksti puksti mana sirsņ,
Vēlu pukstēt gana daudz;
Mīlestības spēkā dzīvot,
Dvēselītē mieru gūt!

(5)

Mazs Amoriņš man šodien
Pie austiņas čukstēja
Man vajag atzīties Tev,
Ka esi svarīgs man!

(5)

Bučiņu tev došu
Ja man mīlsetību kārsi
Kad Valentīnā piecelšos
Tad tu manīm bučas dosi!

(4)

Tu esi kā jūra, kā liedags silts,
Caur tevi ir dvēselē guvums.
Tu esi atvars un drošais tilts,
Un dienu, un rītausmu tuvums.

(2)

Tu dziesma bez vārdu,
Tu atbalss simts skaņu,
Tu nomoda sapnis,
Tu zemes gars svēts.

(2)

Vēl nava dzimis
Zemes virsū cilvēks,
Kas nedos visu savu
Mūža laimi
Par dzīves pavasara skaistāko puķi -
Mīlestību.

(1)

Liec galvu pie manām krūtīm
Un klausies, ko vasara zvana!
Liec galvu, noliec pie krūtīm
Un esi tik mana, tik mana!

(5)

Teic, kā man tevi paaijāt,
Cik mīļus vārdus teikt?
Kā maigā miegā aijāt,
Kā modināt un sveikt?
Man divas vien ir rokas,
Un sirds, - tā viena vien;
Bet mīlas saldās mokas
Aug augumā arvien.

(4)

Man gribētos tevi ieaijāt, kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribētos pār tevi klāt kā zaļsirmu vakaru maijā.
Man gribētos tevi vest un vest pa tumšzilām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest uz debesīm - manām un tavām...

(4)

Šīs zilās debesis un putnus, kas tur slīd,
Un sudrabmākoņus ar rietu zelta liesmām
Tev atdot gribētu, Tev vienai katru brīdi,
Kaut pats es paliktu bez atbalsīm un dziesmām.

(4)

Tā puķe uzzied, ko paņem tu rokā;
Tā sirds sāk mīlēt, ko uzlūko tu.
Tev ir jau viss, tu staigā zvaigžņu lokā -
Es dāvāt tev nevaru vairs neko.

(1)

Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.
Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.

(8)

Tu vilinies un saldi smejies,
Tu visa esi prieka vilns, -
Es kā arvienu iemīlējies
Un skumjš, un greisirdības pilns.
Bet sirds man netrīc tumšā baisā,
Pret daudziem skatiens tevim zib,
Jo tu kā puķu smarža gaisā,
Ko paķer vējš un nes, kur grib.

(5)

Pa miega vadiem
Viens otram sūtām savus sapņus.
Tālums ir sniegs uz kalniem,
Ko kausē mūsu acis.

(6)

Es šonakt domāšu par tevi tikai vien,
No tava smaguma man visi prāti pilni.
Rau, mēness bāls caur melniem zariem skrien
Un met pa kailo dārzu blāzmas vilni!
Es šonakt domāšu par tevi vien.

(6)

Siltumā atmodies gaiss kustina liegi tev matus un aizkarus durvīs.
Kaut kur tapetes nočukst bez lūpām.
Un par to, ka tu esi ar mani,
Es līksmē ar acīm tev noskūpstu lūpas.

(7)

Ak, dažreiz pasaule visa
Ir vienā vienīgā skūpstā.
Tev smaržoja pirksti kā lupstājs
Un smadzenēs zeme dzisa.

(3)

Mīli katru dienu
Meiču, džeku, siltu pienu,
Katru jaunu dienu
Meiča, džeks dzer siltu pienu
1 dienu jaunu pienu
2 dienu meiču sienu
3 dienu jaunu džeku
Bučot skrienu, meiču sienu.

(7)

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.

(5)

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojauda, - tas nebij māns,
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.
Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērušies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur velgums smaržains bij un vēss.

(1)

Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau, paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla, bet mūžīga smarža.

(3)

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
Un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!
Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
Nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt...

(6)

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtas nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā -
No tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārtīgā atbalsā.

(4)

Skaists ir plūkts lotosa zieds,
Skaistāks šūpojas atvarā;
Skaists ir izrunāts vārds,
Skaistāks viņš manos sapņos.
Tādēļ tik grūti runāt
Un tik saldi klusu ciest.
Sniedz man roku,
Lai runā saule un sirds.

(1)

Es zinu, kā roze plaukst:
Klusi, klusi!
Tā nosarkst un iemirdzas
Klusi, klusi!
Es zinu, kā mīl sirds:
Klusi, klusi!
Tā sapņo un ilgojas
Klusi, klusi!

(7)

Es tevi mīlot mīlēšu,
Un priekā starojošs un vēss, un stalts
Es tavā mīlā sevi gremdēšu,
Kā debess zilgmē nogrimst mākons balts.

(2)

Liktenis mūs kopā vedis,
kāpēc tagad izšķirt steidz?
Tālu dzīvot prom no tevis -
nespēju, kaut visu sniedz.
Tumsa nāk uz manu pusi,
ēnas kustas klusi, klusi...
Tumsā sēžu viena pati,
sirds vairs nespēj sāpēs kliegt..

(4)

Kad kopā divas galvas,
Tās kaut ko izgudro.
Kad kopā kļautas lūpas,
Tās neprāto neko.

(3)

Tavās rokās sarkans zieds,
Kuru dāvāju es Tev.
Tavās acīs mīla kvēlo
Kuru cieši sevī glabā Tu.

(6)

Saulriets...gaisma
Zāle...vēsma
Uguns...Liesma
Laimes iesna...

(6)

Jaunībai jābūt skaistai
Kā draudzības dziesmas,
Kurā spēj iedegties cilvēka sirds!

(2)

Vai vēji šalko,
Vai vēji mierīgi klusē
Pats galvenais,
Ka sirds ir kreisajā pusē.

(3)

Lai tumsas nav,
Lai staro tikai diena
Un galvenais ko vēlu tev,
Lai sirds nekad nav viena!

(6)

Vakarā, kad saule sapņo
Un, kad saule silā riet,
Manas domas viegliem soļiem
Tālumā pie tevis iet.

(4)

Laimīte ir maziņa
Tā kā kalnu kaziņa.
Neprasu no tevis daudz,
Atceries, kā mani sauc.

(17)

Ja dzīvē ir grūti,
Ja mostas naids,
To projām sūti,
Lai staro smaids!

(13)

Tik labam būt kā sniegam -
Apsegt, sildīt un mierināt.
Dienu ceļus, rupju izdangātus,
Ar baltu mīlestību klāt.

(8)

Vai tu arī, sirds, tu vari,
Vai tev spēka pietiks tam:
Prieks vai sāpes dienu kāpās
Vienmēr dzīvot skaistumam.

(6)

Sapņi dzimst arvien no jauna,
Izaug pasakām un teikām līdz,
Sapņi domas pasargā no ļauna,
Cauri nelaimēm un bēdām stīdz.

(2)

Lai vienmēr būtu sapnis, ko piepildīt,
Kādas alkas un ilgas, ko remdēt.
Kāda laba un jūtīga cilvēka sirds
Daži draugi un sirds, kuru darīt ļauts.

(10)

Laime nav zvaniņš, kas zvana,
Laime nav dimants, kas mirdz.
Laime ir nezūdošs sapnis,
Patiesa cilvēka sirds.

(15)

Visu, ko jūti, visu ko redzi,
Visu, ko nolemts tev zināt,
Paņem un iedzedz,
Iededz par sveci,
Lai citas var aizdedzināt.

(7)

Vairāk just nekā sirds spēj to teikt,
Vairāk gribēt nekā vispār var veikt.
Vairāk saprast kā prātam ļauts.
Baltas kājas no rīta aut.

(9)

Lai tava sirds, kur tik daudz jūtu,
Šo zemi mīlēt nenobeidz
Un vienmēr pasaulē tev būtu
Kā zieds, kas veras pirmoreiz.

(5)

Cik dīvaini, ka arī kuģi apsnieg...
Un balti pavedieni tos pie krasta sien.
Un zemei atkal jauna mīlestība
Pa baltu zvaigžņu sniegputeni brien.

(5)

Dienas naktij strauji seko,
Gadi ies un atkal nāks.
Tādēļ vienu dzīvi protiet
Degt un skaisti nodzīvot.

(5)

Vienā, mazā zvaigznē
Daudzu laimes lietas,
Tev no daudzām laimēm
Sava jāatšķir.

(6)

Mīla nav sadegšana
Vējziedu ugunskurā,
Mīlas mūžs - tavā un manā
Dvēseles spēkā.

(8)

Par savu mīļoto nesauc to,
Kas, redzot tavu galvu noliekto,
Ne mirkli neiespēj ar tevi bēdās gūt,
Bet grib no tevis tiekai prieku gūt.

(3)

Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

(8)

Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz laimes pukst sirds
Pa pasauli mūžam
Lido mīlestība.

(8)