Tikai vienu zeltainu smaidu,
Paņem plaukstā un pasaulei dod,
Tikai vienu pūkainu domu,
Satver un tuvāk sirdij sniedz.
Tikai vienu glāstošu vārdu,
Saki cilvēkam, lietus kad līst,
Sapni un cerības pilno staru,
Sniedzot saki - lai plaukst.
Tā liela māka dot un neatprasīt,
Tā liela māka cilvēcīgam būt,
Tā liela māka kopā būt ar ļaudīm,
Un tomēr sevī sevi saglabāt.
D.Avotiņa
Paiet dienas, nedēļas, gadi,
Caur rūpestiem sudrabu matos tie sēj,
Bet mūžs, kas cilvēkiem veltīts un dots,
Katrā sirdī atbalsi rod.
M.Asare
Pie mūsu jaunības slitas,
Sen citi kumeļi zviedz,
Un arī dzērves ir citas,
Kas, vasarai aizejot, kliedz.
Un citi ūdeņi Gaujā,
Gan strauji, gan lēni plūst,
Un Daugavas stāvajā kraujā,
Citas priedes lūst.
Un citi mēs arī esam,
Tik sapņi - tie paši vēl,
Ko laikam gan veltīgi nesam,
Bet aizmirst - žēl.
D.Avotiņa
Tava zvaigzne ir tevī pašā
Un nākamības melodija - ziedos.
Pacel rokas pretī Mīlestībai,
Un tu tapsi aplaimots.
Pacel rokas pretī Saulei,
Un tu tapsi visuvarens.
Tava zvaigzne ir cerību zvaigzne,
Melna meža koka galotnēs,
Kas atnesīs gaismas putna
Mūžības dziesmu.
J.Anmanis
Dzīve ir īsa - nesapņo,
Dzīve ir skaista - baudi to,
Dzīve ir sapnis - pamosties,
Dzīve ir cīņa - nebīsties!
Tavs vārds laužas ārā no sirds manas,
Vai vēl atceries, ka tur reiz rokas bij tavas.
Tu klausījies manus straujos pukstus,
Un maigā balsī runāji ar mani čukstus.
No manas sirds ārā laužas skumjas,
Tās tālumā gar mums stumjas.
Tu mēģini izprast šo dienu,
Vai atstāsi mani vienu.
Raspopovs
Aizmirsti nedienas vakarējās,
Ietinies putenī, ietinies vējā,
Neapstājies mūžībā,
Pārvērt sapņus īstenībā.
Dzīvot - tas ir visu atdot,
Dzīvot - tas ir sevi ziedot.
Saulei, zemei, rudzu vārpai,
Smagiem, pielijušiem ceļiem,
Baltai dienai, melnai naktij,
Otra sāpei līdzi sāpēt,
Otra mūžam līdzi degt.
Cik maz mums pieder mūsu laiks,
Vēl gribās pasēdēt, bet darbs liek celties,
Mums laika nav, mums laika vietā dzīve,
Un laika ritums nebeidzams.
Neskaties atpakaļ!
Kas bijis, lai paliek kur ir,
Laiks tevi no visa reiz šķir,
Neskaties atpakaļ!
Tālumam tici!
Un neprasi grūtums, lai saudz,
Iet būs vēl ilgi un daudz,
Tālumam noticēt spēj!
Ikvienam ir sava un vienota sāpe,
Klusums starp svinīgiem zvaniem kad dimd,
Katrs sevī un kopīgi lūdzot,
Ticēsim, cerēsim, izdzīvosim.
Ļauj sirdij klusi saprast,
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bij pazaudēts.
Negaidi, ka lieti līs,
pirms zibeņi saplīsīs
tavas dvēseles debesīs.
Neraudi, ka tas nebūs drīz.
Starp putekļiem brīdis īss
tevi reiz pārbaudīs.
Pārbaudīs?
Vai ir kam plīst
tavas dvēseles debesīs...
M.Čaklais
Nekad vairs nebūs kā bija,
Ik mirklis ir jauns un cits,
Un gudrais šai pretmetu mijā,
Sev pašam un dzīvei tic.
Z.Purvs
Liegi, liegi lido sniegi,
Vidū bēdu dienu grūtu,
Nonesdami debess gaismu,
Lai mums vieglāk, gaišāk kļūtu.
Celsim rokas lēni, lēni,
Ka mēs pāri nedarītu,
Tiem, kam sirds ir skumju pilna,
Kam nav spožu saules rītu.
Nosnieg sniegi, izskan dziesmas,
Zvaigžņu acis veras klusi.
Zemes bērnu tumšās mājās,
Mīlestība nokāpusi.
Katram cilvēkam vajag vienu baltu ielu,
Kas to mājup ved,
Upi, kuru saukt par savu,
Un akmeni, zem kura glabāt
Atmiņu krāsainos stikliņus.
Sev vieglu laimi novēlēsim,
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim,
Ar laimi, kura liekas smaga.
Ak, jaunība, mēs aizejam pa vienam,
No Taviem dārziem pusnakts klajumos,
Bet simtiem citu atnāk mūsu vietā,
No jauna mīlēt, ilgoties un tvīkt.
Tu mani sāpini - es tev piedodu,
Tu man soli - un es tevi gaidu,
Tu nežēlīgi plosi manu sirdi - bet es turpinu to pieļaut.
Vai tā nav dzimšanas dienas dāvana,
Ka tu zini, ka ir pasaulē cilvēks, kas domā par tevi?
Kur tu slēpies, gadu skaitītāj?
Neredzu es Tevi vaigu vaigā,
Tikai jūtu - kāds pa pēdām staigā,
Un aiz dienas dienā gadus krāj.
Kā rīta rasa dzīve šķiet,
Kā spoža rīta rasa,
Kā sapnis jauks, kas neaiziet,
Kā grāmata, ko never ciet,
Ko mūžam neizlasa.
Kam divas rokas tev,
Dievs tavā dzīvē devis?
Kad vienu augšup sniedz un lūdz priekš sevis,
Sniedz otru lejup tam, kas lūdz no tevis.
J.Kārkliņš
Pāri lido gadu putni zili,
Un no viņu spārniem pārslas krīt,
Neredz tās ne pakalni, ne sili,
Tikai matos tās var samanīt.
Tu esi cilvēks - Tev ir jāsapņo,
Tu esi cilvēks - Tev ir jālido,
Īpaši tagad, kad tik daudz darba un maz laika,
Pa skaistu, baltu ceļu,
Kurš ved uz gaismu - nebeidzamu gaismu.
Vecam būt - tā nav nekāda māka.
Un vēl mazāk nopelns jaunam būt,
Māka ir, kad mūža rudens sākas,
Jaunākam ar katru gadu kļūt.
Vismelnākais brīdis kļūs balts,
Vistumšākā stunda staros,
Ja labestībā Tavs gars,
Uz sauli kā ābele zaros.
Mēdz teikt - ir jānotiek brīnumam par lietām, par kurām Tu sapņo un ilgojies, bet īsti netici, jo pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Tomēr brīnumi notiek ik uz soļa, ja proti tos pamanīt un tā pa īstam noticēt!
Lai vienmēr prieks Tev silti sirdi silda,
Lai Tavā sejā plaukst pēc smaida smaids,
Lai nezini Tu tādas skumjas dienas,
Kad sirdī zogas drūmu domu klaids.
Mūs šūpo dzīves šūpulī,
Ik prieku ēno bēdas,
Viss aizgājis un pazudis,
Kā sausās smiltīs pēdas.
Dzīve ir īsa - pārkāp noteikumus. Ātri piedod. Skūpsti lēnām. Mīli no visas sirds! Smejies no visas sirds! Un nekad nenožēlo par to, kas lika Tev uzsmaidīt un būt laimīgam!
Uztver dzīvi kā spēli vieglu,
Kurā spēlējam mēs visi,
Viens nevar uzvarēt šo spēli,
Šajā dzīves skolā.
Rožu mīlīgums un ērkšķu spīts,
Kallu gaišums lai ir Tavā dabā,
Šodien to ar ziediem paņem līdz,
Paņem līdz un visu mūžu glabā.
Svētsvinīgi klusē sili,
Sniega ziedos balti zili,
Aizsnigušas visas pēdas,
Sirds uz brīdi aizmirst bēdas.
E.Zālīte
Cik labi nezināt, ko nākotne mums nesīs,
Kāds dienu ritums būs, kāds prieks,
Vai raisīsies vai siesies dzīves mezgli,
Vai skaistie sapņi īstenība kļūs.
Kad no debesīm krīt baltas sniegpārslas,
Novēlu tev atrast brīnumu,
Un kad tas ir noticis, meklē saulīti, draugus un prieku,
Saliec to visu kopā un ļauj sev atskārst,
Brīnum, es esmu laimīgs/-a.
Tam baltumam matos neticiet, jaunie,
To nesauc par mūža pāragro ziemu,
Tas ir no lielceļu putekļiem krājies,
Tā dzīves gudrība, kas nepazūd.
Redzi vīns kā glāzē man,
Zelta liesmās laistās,
Klausies dziesmu, balss kā skan,
Sudrabskaņās skaistās.
Kas par to, ka grumbots vaigs,
Mūsu galvas baltas,
Katram bij savs ziedu laiks,
Atmiņas ir saldas.
Ir jāiet pa kupenām brist,
Gar dzīvības kokiem laukā,
Tieši šonakt var zvaigzne krist,
Laimes lejamā traukā.
Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. Un arī to nelaime, ļaunums un skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.
P.Koelju
Tiem, kas krustceļos vieglumu meklēt ies,
Izbirs pēdējie cerību graši,
Mēs no grūtuma nedrīkstam baidīties,
Jo tas lielāks, jo lieli mēs paši.
L.Vāczemnieks
Sniegam pienā jāslēpjas,
Lai pavasara siltajā dvašā neizkustu tas.
Un manām jūtām kā sniegam jāmaskējas,
Jo negribi Tu sniegu pavasarī.
Es arī...
Bet ko lai daru, ja par sniegu kļuvis esmu,
Un tāpēc dzīvē nevaru vairs saskatīt patīkamu dvesmu?
Tik tavu dvašu, kas silti kausē mani.
/Krišs/
pat tad kad esmu vientulībā,
neviens nespēs mani apstādināt...
es sēdēšu un atcerēšos,
atcerēšos visu kas bijis, kas pagaisis.
es sēdēšu un smieklus valdīšu,
kaut arī vientuļi man būs,
es celšos un savu dzīvi,
dzīvi ar smiekliem pildīšu.
es neskumšu,
es atmiņās gremdēšos,
un smieklos veldzēšos.
Es zīmēju tavas acis,
Tavas lūpas,
Tavu sirdi.
Bet jo projām,
Kā trūkst ,
Es zinu DVĒSELE.
To nevar nopirkt par naudu,
Vai uzdāvināt ,
Tā ir tikai tavējā!
Maz tādu, kas klausīsies tavu stāstu.
Daudz tādu, kas tikai paskries garām.
Maz tādu, kas no sirds centīsies.
Daudz tādu, kas iesākto pametīs.
Maz tādu, kas vēl ticēs un cerēs.
Daudz tādu, kas izsmies un atrunās.
Maz tādu, kas sapņus vēl redzēs.
Daudz tādu, kas tikai pelēku smērēs.
To visu var labot!
Bet tikai tad, ja...
Katrs sāksim sapnim ticēt,
Katrs savu sapni redzēt.
Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi
Laikam ejot es aizmirsu,
Aizmirsu par sāpēm,
Par rūpēm un ciešanām.
Sev iestāstīju, ka viņš nav tā vērts!
Es tam noticēju.
Atgriežoties mājās es sapratu,
Sapratu, ka meloju pati sev.
Te es stāvēju viņa apskāvienos,
Daloties maigajos skūpstos un pieskārienos,
Zinot par gaidāmo vilšanos,
Zinot, ka tam pienāks beigas.
Sāpes, Rūpes un Ciešanas!
Vai man reiz pietiks? Nē!
Atkal un atkal es eju tam cauri,
Atkal un atkal es lieku sev ciest
Un visam par spīti
Manas jūtas neizdziest...
Ir sirsniņā doma,
No kuras bailes rodas,
Gan šaubas māc -
Arī man tā ir.
Pie tevīm es nāku,
Iekšā sirdī mītu.
Tevi glābšu es -
Eņģelis tavs.
Reiz tāds es klusu,
Nezinu to domu,
Iespēju tev došu,
Es ceru, ka spēšu
Cerību tev sūtīt -
Eņģelis tev būšu!
Slīd mākoņi balti un sārti
Aiz sevis sauli slēpdami
Un zinu ja citu dienu tos redzētu-
Par vaniļas debesīm smaidītu
Ar tevi kopā pa tām skraidītu
Bet ne šodien, tik ne tagad
Par daudz pāri darīji
Pieradināji un aizgāji
Vienu starp mākoņiem atstāji
"Dzīve ir kā rožu dārzs"
Kas gan apslēpts šajos vārdos,
Dzīves jēgas noslēpums,
Dzirdams tikai pērkon dārdos.
Dzīve skaista, bet ar ērkšķiem,
Kāpēc gan tos neapgriezt?
Liekās tad būs skaista dzīve,
Bet cik paties būs šis prieks?
Kā var zināt kas ir laime,
Ja nelaimes nav bijušas?
Kā var zināt kas ir veiksme,
Ja neveiksmes nav dzisušas?
Iņ un jaņ jeb lidzsvars visam,
Jebkurai ēnai gaismu vajag,
Kādēļ gan mēs maldiem ticam,
Ka labs bez ļauna dzīvot var?
Es bez bēdām mūžam esmu,
Mazaj daļai galvā skan,
Bet ja tiešām tā tas ir
Tad vairs priekam jēgas nav.
Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj.
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies kāds tīklus visapkārt vērpj.
Vienmēr Vidzemi mīlēšu es,
Visvairāk uz visas pasaules.
Te labākās lietas notiek ar mani,
un diez vai to apstrīdēt vari.
Te vienmēr ir ģimene mana,
Un draugi kas padomu dod.
Kā arī gani, kas aitas gana,
Un no tā laimi un prieku rod.
Vidzeme - mana māmuliņa,
Tik pat mīļa cik Gaujmaliņa.
Tā vienmēr mani mīlēs,
kaut būšu zemes dzīlēs.
/Agrita Toma
Vēl jau septembris smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas Tev asteru skumjas,
Liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra,
Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!
Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.
Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Dievs sargi mūs no vētras šīs,
Dievs sargi mūsu Latviju,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas liktu vētrai postīt mūs.
Dievs sargi mūs no šaubām šīm,
Dievs sargi mūsu Dvēseli,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas dotu mieru Dvēselei!
Kad pazaudēts viss...
Mācies sevi pasargāt...
Savādāk viss kļūs kā pasakā...
Bet cik gan daudz var pazaudēt apstājoties...?
Tāpēc nāc ar mani tālāk...
Turi mani cieši klāt, jo man tik ļoti bail....
Tu gaidi tepat,
Jo tu man esi viss....
Viss ir kā miglā pārvērties.....
Man bez tevis nav nekā...
Mēs nezinām
Pieturas stiklā reklāma "Mīli!
Blakus cilvēka trūcīgo dzīvi",
Vārda brīvību apvalda jūtas,
Tādas,kas smagas un īpaši grūtas,
Debesis ir skartas-debesis drūp,
Mēs nezinām kā,
Mums labākiem kļūt?
Cena
Sāpju lietus pārlieku liels,
Ne šodien, ne rītdien tas nepāries,
Pieber man sauju pilnu ar spēku,
Uzcel man skaistāko pasaules ēku.
Nav ne jausmas,kas ir īsts,
Jo dzīvē viss ir pieprasīts,
Katrai lietai sava cena,
Citai augsta,citai zema.
Zemes dzīļu bagātību,
Paceļam un nolaižam,
Savu domu nolaidību,
Izpaužam,kad klusējam.
Bieži vien mums sanācis tā,
Ka mūsu sirdīs nav vairs nekā.
Tukšajos vārdos cenšamies rast,
Cenu,ko mūžam mums nesaprast.
Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka dancoji ap mani.
Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka mani audzināji Tu.
Es gribu Tev pateikies
Par to ka mīlēji,
Es gribu vēl laboties
Vai ir par vēlu?
Nē, teikt paldies
Nekad nav par vēlu,
Jo Tu mani vienmēr sapratīsi,
Un teiksi: Tev visu to labāko.
Viena stunda laimes asaru,
3desmit piecas minūtes sapņu,
Desmit minūtes jauku domu,
Bet nobeigumam pieci galoni saldējuma!
Paldies par to, šai pasaulei, ka dzīvot varu bez bēdām te.
Paldies par to, šai pasaulei, ka ne vien sāpes tā liek izjust man!
Paldies, ka vispār dzīvoju un cenšos, mācos, slinkoju.
Paldies, ka nav jāpārcieš kari un saniknotu zvēru bari,
Paldies par apslēptām ilgām un skaistām debesīm zilgām...
Ja nebūtu tas vakars nācis,
Kas nakti līdzi sauca,
Tad nebūtu šī diena jauna,
Kad sākas viss no jauna.
Pa dzīves raibajām notīm
Mēs skanīgi ejam.
Pa dzidro oktāvu kalniem
Augšā un lejā.
Tā melodija, ko dziedam,
Kas to ir devis?
Un tā ir dziesma, kas paliek,
Paliek aiz tevis.
G.Račs
Kur mašīnizpūtēji gaisu jauc,
Un motoreļļas galvu jauc,
Tur piesārņojums ir ar kaudzi,
Un koki nevar izdzīt pirmo audzi.
Reiz zaļoja jaunība, cerība plauka
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka
Un nākotne spoža kā saules vaigs.
Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.
Pat tad, kad apstāsies mana sirds,
Es atlidošu pie Tevis
Kā pieneņpūka..
Kā trausla sniegpārsla kritīšu
Tavu soļu pēdās,
Lai pateiktu vien to,
Ka mīlēt bija vērts!
Es skatos sveces liesmiņā,
Un atceros tos laikus,
Kad kopā bijām mēs,
Kad bučiņas viens otram devām.
Tik jauki tas, bija gan!
Sildījām viens otru,
Apmīļojām viens otru,
Kā gribas atkal sajust to.
Es domāju par tevi
Es domāju par mums,
Bet es zinu vienu,
Tu nepieteiksies tam,
Es domāju un zinu - nekas starp mums vairs nevar būt..,
Un nebūs vairs nekad.
Baltais kumeļš
Skaties uz dzīvi ar savām acīm,
Skaties uz "viņiem" ar savu sirdi,
Skaties uz sevi pats ar savu dvēseli,
Saskati manī sevi un pilnveido mani,
Padarīsim pasauli skaistāku un pilnīgāku,
Padarīsim apkārtējos laimīgākus un draudzīgākus,
Padarīsim sevi paši par patiesiem,
Būsim tādēļ kopā kā balti kumeļi pļavā!
Manas cerības ir veltas
Sāpēt vai nožēlot
Viss jau aizgāja
Tu pazudi taj` saulē
Es paliku viena
Tu atstāji mani izmisumā
Tu solijies neaiziet
Tu man teici
Viemēr ar tevi un viss
Kapēc tu tā dari?
Liec man ciest
Vai es tev kaut ko izdarīju.
Nu protams, ka nē
Bet kā tā?
Tu mani atstāji.
Viss liekas kā sapnis.
Ha, man dažreiz smiekli nāk
Bet tā ir! Es tā jūtos viemēr, kad tu it kā esi spēlē
Visu laiku vazājies pa tām, bet tu lieki tērē cerības.
Izejas NAV! Ko lai dara? Izmisumā skriet?
Tev nav nekā...
Tev vairs nav cerības. Ko tu domāji? Neviens jau nekad neuzvar...
Tu zināji to sen, sen atpakaļ.
Tik daudz, kas nepadarīts man, bet man jau ir jāiet,
Tur, kur cilvēku ir daudz, tur, kur viemēr ir labi
Es lauzīšu tik daudz cerības, tik daudz iegūtā
Tāpat kā pasakā, tā kā spēlē sajauktā.
Sāpēm pilnu sirdi man jāsaka atā,
Mani tu vairs neredzi es eju prom,
Es vairs neatgriezīšos,
Ar dievu mana māja,
Ar dievu mana mamma,
Ar dievu visam,
Es esmu aukšā debesīs!
Ir jauki zināt to,
Kad kāds tevi mīl
un kad tu kādu mīli,
Bet mīlestība tev jebkurā gadījumā
var iedurt dunci mugurā,
Tāpēc neielaidies tajā!
Ik reizi, kad pamostos es, es skumstu.
Tu zini kāpēc?! Es zinu, jo blakus man neesi tu!
Ik dienu es mīlu tevi stiprāk, bet tu to nejūti,
Naktīs es raudu ar vien biežāk, bet tu to nezini!
Mana sirds plīst pušu, bet tev ir tīri vienalga,
Kaut gan tava sirds ilgojas pec manas.
Nu ko lai iesāk, ja mūsu sirdis vēlas būt kopā?!
Bet kāpēc mēs neļaujam sirdīm mīlēt viens otru?!
Tas tikai tāpēc, ka mēs baidamies,
Ka nesaplīst mūsu sirdis, kā bija mums agrak.
Tāpēc ļaujam, lai visu dara mūsu sirds..
Un tiksim pāri visam ko mēs pašlaik baidamies..
Ja tu saprastu, kā es jūtos
Tu zinātu ko darīt
Tu mēģinātu saprast notiekošo
Bet pa cik tu nezini
Tu nemēģini saprast, kas notiek
Kāpēc notiek..!
Ikvienu klausies,
Retam balsi dāvā,
Ņem katra padomu,
Bet spriedi pati!
Šeit mana roka raksta,
Bet nezinu priekš kam,
Bet sirds man klusi saka -
Priekš ilgām atmiņām.
Nesmej par citiem, kam dzīve ir grūta,
Nesmej, kam sāpēs salauzta sirds.
Esi kā saule, kas silda un glāsta,
Arī to ziedu, kas dubļos ir mīts.
Ej tur, kur tevi vada ilgas,
Neej tur, kur tevi vētras sauc.
Dzīvē daudz ir sapņu zilgas
Prieku tur, kur arī bēdas daudz.
Ne jau tikai ziemas vidū gadi mainās
Gadi mainās katru mirkli, katru dienu
Tu to redzi bērza stumbrā, dzirdi dainās.
Tu to jūti drauga sirdī.
Ja sāpes smeldz tev krūtīs
Ar smaidu dzīvē ej!
Tad tici skumjas gaisīs
Nāks stiprums dvēselei.
Mums dzīves ceļos akmeņi un māli,
Ir šaubas, vilšanās un prieks.
Tam visam pāri varavīksnes vāli
Kā cerība, kas laimi sniegs.
Mūžu aizmūžā,
Laiku plūdumā,
Gadu gadskārtās
Vienmēr mirdz:
Gaiša saule un silta sirds.
Līst lietus kā asaras,
Tās ilgas pēc saules un vasaras,
Rit dzīve kā pelēka diena,
Šai dzīvē man krāsa viena,
Tā skumjā, pelēkā
Ieeju es rudenī, kur saules un prieka tik maz.
