Dzejoļi - Pārdomas

Sniegam pienā jāslēpjas,
Lai pavasara siltajā dvašā neizkustu tas.
Un manām jūtām kā sniegam jāmaskējas,
Jo negribi Tu sniegu pavasarī.
Es arī...
Bet ko lai daru, ja par sniegu kļuvis esmu,
Un tāpēc dzīvē nevaru vairs saskatīt patīkamu dvesmu?
Tik tavu dvašu, kas silti kausē mani.

/Krišs/

Sniegam pienā jāslēpjas

(17)

pat tad kad esmu vientulībā,

neviens nespēs mani apstādināt...

es sēdēšu un atcerēšos,

atcerēšos visu kas bijis, kas pagaisis.

es sēdēšu un smieklus valdīšu,

kaut arī vientuļi man būs,

es celšos un savu dzīvi,

dzīvi ar smiekliem pildīšu.

es neskumšu,

es atmiņās gremdēšos,

un smieklos veldzēšos.

Pardomas

(32)

Es zīmēju tavas acis,
Tavas lūpas,
Tavu sirdi.

Bet jo projām,
Kā trūkst ,
Es zinu DVĒSELE.

To nevar nopirkt par naudu,
Vai uzdāvināt ,
Tā ir tikai tavējā!

Sintija mame

(38)

Maz tādu, kas klausīsies tavu stāstu.
Daudz tādu, kas tikai paskries garām.
Maz tādu, kas no sirds centīsies.
Daudz tādu, kas iesākto pametīs.

Maz tādu, kas vēl ticēs un cerēs.
Daudz tādu, kas izsmies un atrunās.
Maz tādu, kas sapņus vēl redzēs.
Daudz tādu, kas tikai pelēku smērēs.

To visu var labot!
Bet tikai tad, ja...
Katrs sāksim sapnim ticēt,
Katrs savu sapni redzēt.

Maz, daudz

(48)

Stāvēju tumsā, redzēju tevi, savas atmiņas redzēju tavās acīs
Cerēju uz baltu vēja spārnu, kas atgriezīs mūs vasarā
Kaut varētu kāds dāvāt šos spārnus
Tad laiks man atkal nozīmētu mūžību nevis ceļu, kuram redzams gals
Vai atceries? Mūžam kopā...jā...es ticēju, ka pastāv mūžība
Tagad tā ir tik pat neaizsniedzams sapnis kā tu
Kāpēc tu neņem manu roku? Es lūdzu
Es lūdzu par laimi, kuras paliekas centos sagrābt ar aukstajām plaukstām
Nav vairs tavu roku, kuras saņemtu manas plaukstas
Vai vēl pēdējo reizi varu aizsniegties ar saviem pirkstiem?
Nē...tu lēnām atkāpies, es nespēju, es nespēju vairs just, ka mūsu rokas saskartos
Tagad šie daži soļi ir vislielākais šķērslis starp mums, bet tu turpini atkāpties
Ar savām domām tu mani izdzēs, salauz, aizpūt
Aizpūt gluži tā kā vējš pūš vecās, dzeltenās koku lapas, kuras vairs nekad nezaļos
Esmu jau tik tālu no tevis, ka jūtu tikai aukstumu
Es tevi vairs nepazīstu, nekad neesmu redzējusi šādus ledus kristālus ieskaujam mūs abus
Tavas lūpas... tās vairs nedveš maigus vārdus
Tās vispār vairs nedod man dzirdēt tavu patīkamo balsi
Tavas lūpas man ir ledus aukstas
Bet vai es varētu tev dāvāt siltumu?
Nē...tavu sirdi pārņēmis viscietākais ledus, kuram nespēju pretoties
Man nav spēka to pārlauzt
Man nav spēka, es pati esmu salauzta
Tavs noliegums manā ķermenī dzen tik dziļas rētas, kad es jūtu...
Mana sirds tiks saplosīta
Es sažņaudzos, es salūztu, es saļimstu, es krītu
Ievainota es palieku viena, tagad es zinu...
Tu nenāksi mani pasargāt, tu to nekad nedarīsi

Nelaimīga mīlestība

(31)

Laikam ejot es aizmirsu,
Aizmirsu par sāpēm,
Par rūpēm un ciešanām.
Sev iestāstīju, ka viņš nav tā vērts!
Es tam noticēju.
Atgriežoties mājās es sapratu,
Sapratu, ka meloju pati sev.
Te es stāvēju viņa apskāvienos,
Daloties maigajos skūpstos un pieskārienos,
Zinot par gaidāmo vilšanos,
Zinot, ka tam pienāks beigas.
Sāpes, Rūpes un Ciešanas!
Vai man reiz pietiks? Nē!
Atkal un atkal es eju tam cauri,
Atkal un atkal es lieku sev ciest
Un visam par spīti
Manas jūtas neizdziest...

(18)

Ir sirsniņā doma,
No kuras bailes rodas,
Gan šaubas māc -
Arī man tā ir.

Pie tevīm es nāku,
Iekšā sirdī mītu.
Tevi glābšu es -
Eņģelis tavs.
Reiz tāds es klusu,
Nezinu to domu,
Iespēju tev došu,
Es ceru, ka spēšu
Cerību tev sūtīt -
Eņģelis tev būšu!

(16)

Slīd mākoņi balti un sārti
Aiz sevis sauli slēpdami
Un zinu ja citu dienu tos redzētu-
Par vaniļas debesīm smaidītu
Ar tevi kopā pa tām skraidītu

Bet ne šodien, tik ne tagad
Par daudz pāri darīji
Pieradināji un aizgāji
Vienu starp mākoņiem atstāji

(4)

"Dzīve ir kā rožu dārzs"
Kas gan apslēpts šajos vārdos,
Dzīves jēgas noslēpums,
Dzirdams tikai pērkon dārdos.

Dzīve skaista, bet ar ērkšķiem,
Kāpēc gan tos neapgriezt?
Liekās tad būs skaista dzīve,
Bet cik paties būs šis prieks?

Kā var zināt kas ir laime,
Ja nelaimes nav bijušas?
Kā var zināt kas ir veiksme,
Ja neveiksmes nav dzisušas?

Iņ un jaņ jeb lidzsvars visam,
Jebkurai ēnai gaismu vajag,
Kādēļ gan mēs maldiem ticam,
Ka labs bez ļauna dzīvot var?

Es bez bēdām mūžam esmu,
Mazaj daļai galvā skan,
Bet ja tiešām tā tas ir
Tad vairs priekam jēgas nav.

Dzīve ir kā rožu dārzs

(38)

Ņem spēku pati no sevis,
Ko dvēsele sevī slēpj.
Tas paliks ar tevi tik ilgi,
Kaut liksies kāds tīklus visapkārt vērpj.

(10)

Vienmēr Vidzemi mīlēšu es,
Visvairāk uz visas pasaules.
Te labākās lietas notiek ar mani,
un diez vai to apstrīdēt vari.

Te vienmēr ir ģimene mana,
Un draugi kas padomu dod.
Kā arī gani, kas aitas gana,
Un no tā laimi un prieku rod.

Vidzeme - mana māmuliņa,
Tik pat mīļa cik Gaujmaliņa.
Tā vienmēr mani mīlēs,
kaut būšu zemes dzīlēs.
/Agrita Toma

Pārdomas

(7)

Vēl jau septembris smaržīgas rozes
Tavās rokās reibinot liek,
Vēl jau svešas Tev asteru skumjas,
Liesmo dvēselē mežvīna prieks.
Vēl to dienu vesela jūra,
Kas kā pīlādži debesīs zied,
Pie tā zeltainā mākoņa turies,
Kurā vasara nenoriet!

(9)

Vairs nesolīšu ne nieka.
Ne vārda,ja neteiksi.
Man iespējams žēl,
Piedod.
Bet varbūt ne es tevi sāpinu,
Bet tu,pati sevi.

Ir grūti saprast tevi,ja tu nesaproti mani,
Tie tavi kritēriji..
Tie daudzko izsaka,tiem ir pamatota doma.
Un tomēr ar to nepietiek.

Man iespējams žēl,
Piedod.

(2)

Dievs sargi mūs no vētras šīs,
Dievs sargi mūsu Latviju,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas liktu vētrai postīt mūs.

Dievs sargi mūs no šaubām šīm,
Dievs sargi mūsu Dvēseli,
Jo pār Tevi citas varas nav,
Kas dotu mieru Dvēselei!

(5)

Kad pazaudēts viss...
Mācies sevi pasargāt...
Savādāk viss kļūs kā pasakā...
Bet cik gan daudz var pazaudēt apstājoties...?
Tāpēc nāc ar mani tālāk...
Turi mani cieši klāt, jo man tik ļoti bail....
Tu gaidi tepat,
Jo tu man esi viss....
Viss ir kā miglā pārvērties.....
Man bez tevis nav nekā...

(4)

Mēs nezinām

Pieturas stiklā reklāma "Mīli!
Blakus cilvēka trūcīgo dzīvi",
Vārda brīvību apvalda jūtas,
Tādas,kas smagas un īpaši grūtas,
Debesis ir skartas-debesis drūp,
Mēs nezinām kā,
Mums labākiem kļūt?

(2)

Cena

Sāpju lietus pārlieku liels,
Ne šodien, ne rītdien tas nepāries,
Pieber man sauju pilnu ar spēku,
Uzcel man skaistāko pasaules ēku.

Nav ne jausmas,kas ir īsts,
Jo dzīvē viss ir pieprasīts,
Katrai lietai sava cena,
Citai augsta,citai zema.

Zemes dzīļu bagātību,
Paceļam un nolaižam,
Savu domu nolaidību,
Izpaužam,kad klusējam.

Bieži vien mums sanācis tā,
Ka mūsu sirdīs nav vairs nekā.
Tukšajos vārdos cenšamies rast,
Cenu,ko mūžam mums nesaprast.

(15)

Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka dancoji ap mani.
Es gribu pateikt Tev paldies,
Ka mani audzināji Tu.

Es gribu Tev pateikies
Par to ka mīlēji,
Es gribu vēl laboties
Vai ir par vēlu?

Nē, teikt paldies
Nekad nav par vēlu,
Jo Tu mani vienmēr sapratīsi,
Un teiksi: Tev visu to labāko.

(8)

Viena stunda laimes asaru,
3desmit piecas minūtes sapņu,
Desmit minūtes jauku domu,
Bet nobeigumam pieci galoni saldējuma!

(0)

Paldies par to, šai pasaulei, ka dzīvot varu bez bēdām te.
Paldies par to, šai pasaulei, ka ne vien sāpes tā liek izjust man!
Paldies, ka vispār dzīvoju un cenšos, mācos, slinkoju.
Paldies, ka nav jāpārcieš kari un saniknotu zvēru bari,
Paldies par apslēptām ilgām un skaistām debesīm zilgām...

(4)

Ja nebūtu tas vakars nācis,
Kas nakti līdzi sauca,
Tad nebūtu šī diena jauna,
Kad sākas viss no jauna.

(4)

Pa dzīves raibajām notīm
Mēs skanīgi ejam.
Pa dzidro oktāvu kalniem
Augšā un lejā.
Tā melodija, ko dziedam,
Kas to ir devis?
Un tā ir dziesma, kas paliek,
Paliek aiz tevis.
G.Račs

(9)

Kur mašīnizpūtēji gaisu jauc,
Un motoreļļas galvu jauc,
Tur piesārņojums ir ar kaudzi,
Un koki nevar izdzīt pirmo audzi.

(1)

Reiz zaļoja jaunība, cerība plauka
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

(2)

Pat tad, kad apstāsies mana sirds,
Es atlidošu pie Tevis
Kā pieneņpūka..
Kā trausla sniegpārsla kritīšu
Tavu soļu pēdās,
Lai pateiktu vien to,
Ka mīlēt bija vērts!

(8)

Es skatos sveces liesmiņā,
Un atceros tos laikus,
Kad kopā bijām mēs,
Kad bučiņas viens otram devām.
Tik jauki tas, bija gan!
Sildījām viens otru,
Apmīļojām viens otru,
Kā gribas atkal sajust to.

(9)

Es domāju par tevi
Es domāju par mums,
Bet es zinu vienu,
Tu nepieteiksies tam,
Es domāju un zinu - nekas starp mums vairs nevar būt..,
Un nebūs vairs nekad.

(3)

Baltais kumeļš

Skaties uz dzīvi ar savām acīm,
Skaties uz "viņiem" ar savu sirdi,
Skaties uz sevi pats ar savu dvēseli,
Saskati manī sevi un pilnveido mani,

Padarīsim pasauli skaistāku un pilnīgāku,
Padarīsim apkārtējos laimīgākus un draudzīgākus,
Padarīsim sevi paši par patiesiem,
Būsim tādēļ kopā kā balti kumeļi pļavā!

(3)

Manas cerības ir veltas
Sāpēt vai nožēlot
Viss jau aizgāja
Tu pazudi taj` saulē
Es paliku viena
Tu atstāji mani izmisumā
Tu solijies neaiziet
Tu man teici
Viemēr ar tevi un viss

Kapēc tu tā dari?
Liec man ciest
Vai es tev kaut ko izdarīju.
Nu protams, ka nē
Bet kā tā?
Tu mani atstāji.

(1)

Viss liekas kā sapnis.
Ha, man dažreiz smiekli nāk
Bet tā ir! Es tā jūtos viemēr, kad tu it kā esi spēlē
Visu laiku vazājies pa tām, bet tu lieki tērē cerības.
Izejas NAV! Ko lai dara? Izmisumā skriet?
Tev nav nekā...
Tev vairs nav cerības. Ko tu domāji? Neviens jau nekad neuzvar...
Tu zināji to sen, sen atpakaļ.

(0)

Tik daudz, kas nepadarīts man, bet man jau ir jāiet,
Tur, kur cilvēku ir daudz, tur, kur viemēr ir labi
Es lauzīšu tik daudz cerības, tik daudz iegūtā
Tāpat kā pasakā, tā kā spēlē sajauktā.
Sāpēm pilnu sirdi man jāsaka atā,
Mani tu vairs neredzi es eju prom,
Es vairs neatgriezīšos,
Ar dievu mana māja,
Ar dievu mana mamma,
Ar dievu visam,
Es esmu aukšā debesīs!

(4)

Ir jauki zināt to,
Kad kāds tevi mīl
un kad tu kādu mīli,
Bet mīlestība tev jebkurā gadījumā
var iedurt dunci mugurā,
Tāpēc neielaidies tajā!

(2)

Ik reizi, kad pamostos es, es skumstu.
Tu zini kāpēc?! Es zinu, jo blakus man neesi tu!
Ik dienu es mīlu tevi stiprāk, bet tu to nejūti,
Naktīs es raudu ar vien biežāk, bet tu to nezini!
Mana sirds plīst pušu, bet tev ir tīri vienalga,
Kaut gan tava sirds ilgojas pec manas.
Nu ko lai iesāk, ja mūsu sirdis vēlas būt kopā?!
Bet kāpēc mēs neļaujam sirdīm mīlēt viens otru?!
Tas tikai tāpēc, ka mēs baidamies,
Ka nesaplīst mūsu sirdis, kā bija mums agrak.
Tāpēc ļaujam, lai visu dara mūsu sirds..
Un tiksim pāri visam ko mēs pašlaik baidamies..

(12)

Ja tu saprastu, kā es jūtos
Tu zinātu ko darīt
Tu mēģinātu saprast notiekošo
Bet pa cik tu nezini
Tu nemēģini saprast, kas notiek
Kāpēc notiek..!

(4)

Ikvienu klausies,
Retam balsi dāvā,
Ņem katra padomu,
Bet spriedi pati!

(0)

Šeit mana roka raksta,
Bet nezinu priekš kam,
Bet sirds man klusi saka -
Priekš ilgām atmiņām.

(8)

Nesmej par citiem, kam dzīve ir grūta,
Nesmej, kam sāpēs salauzta sirds.
Esi kā saule, kas silda un glāsta,
Arī to ziedu, kas dubļos ir mīts.

(5)

Ej tur, kur tevi vada ilgas,
Neej tur, kur tevi vētras sauc.
Dzīvē daudz ir sapņu zilgas
Prieku tur, kur arī bēdas daudz.

(3)

Ne jau tikai ziemas vidū gadi mainās
Gadi mainās katru mirkli, katru dienu
Tu to redzi bērza stumbrā, dzirdi dainās.
Tu to jūti drauga sirdī.

(5)

Ja sāpes smeldz tev krūtīs
Ar smaidu dzīvē ej!
Tad tici skumjas gaisīs
Nāks stiprums dvēselei.

(2)

Mums dzīves ceļos akmeņi un māli,
Ir šaubas, vilšanās un prieks.
Tam visam pāri varavīksnes vāli
Kā cerība, kas laimi sniegs.

(6)

Mūžu aizmūžā,
Laiku plūdumā,
Gadu gadskārtās
Vienmēr mirdz:
Gaiša saule un silta sirds.

(2)

Līst lietus kā asaras,
Tās ilgas pēc saules un vasaras,
Rit dzīve kā pelēka diena,
Šai dzīvē man krāsa viena,
Tā skumjā, pelēkā
Ieeju es rudenī, kur saules un prieka tik maz.

(3)

apsveikumi dzimšanas dienā bērnam  apsveikumi bērnam 1.dzimšanas dienā  pantiņi bērniem  dzejoļi par draudzību  dzejoļi par sevi  dzejoļi un pantiņi  dzejolis  dzejoli  pantiņi vārda dienā  novēlējumi vārda dienā  lieldienu dzejoli  lieldienu pantini  īsi dzejoļi